Nostaļģiskās atmiņas: Mirror’s Edge – iemīlējos videospēļu varonē

Mana pirmā mīlestība… It sevišķi tā maigā, samtā, skaistā un apburošā sieviešu balss, kas manā sirdī vēl joprojām mājo. Ak… Pagaidi, Oskar, ar Tevi viss kārtībā?…

2008. gads. Laiks, kad spēles tēli kļuva ļoti detalizēti, un laiks, kad spēles personāži lika noticēt, ka tie ir dzīvi cilvēki. Tik dzīvi, ka es pat iemīlējos virtuālajā cilvēkā Feitā.

Feita ir galvenā varone Mirror’s Edge spēlē, kura ir skrējēja (free runner) – lēkā pa mājas jumtiem, veic akrobātiskas kustības, un tas viss izskatījās tik eleganti. Feita ir vienkārši atlētiska auguma sieviete, un kaut es arī varētu tik ātri skriet un sadot pa pēcpusi sliktajiem puišiem.

Kad es vadīju Feitu, es izjutu viņu (nepārprotiet, es tiešām viņu izjutu) – ātrumu, skrējienu, spriedzi un augstumu, kādā viņa lielākoties uzturējās. Un tas, par nelaimi, viss pirmajā personā. Kādēļ par nelaimi? Es vēlējos redzēt Feitu trešajā personā, visu viņu augumu, kā viņa gorās un pārvietojas. Es vēlējos to visu vērot!

Bet tā vietā, mēs Feitu varējām redzēt tikai un vienīgi īsfilmiņās divdimensionālā veidā, kas bija savādi, ņemot vērā tādu lielbudžeta spēli. Bet jāatzīst, ka tas piedeva savu odziņu. Un kopumā spēle izcēlās ar savu oriģinalitāti, jo kas tāds spēļu industrijā vēl netika radīts.

Viss process bija elpu aizraujošs. Sasodīti aizraujošs un atmosfērisks. Man ļoti patika sevi izaicināt Speedrun, kurā centos uzstādīt labāko laiku un pārspēt pats sevi. Vienubrīd tā iekarsu, ka attiecīgājā maršrutā ieņēmu pat top 100. vietu pasaulē. Bet nepagāja ne diena, ka no saraksta izkritu. Pēc tā es sāku daudz dzert (kakao).

Es nekad neaizmirsīšu vienu līmeni, kuru uzskatu par ievērojamāko un vienu no vispār nostaļģiskākajiem brīžiem visā savā spēļu karjera vēsturē. Tur (pelēcīgajā, ar interesanti dzeltenbaltajām kvadrātveida sienām, nepabeigtā ēkā, kur iespīd daži skopi saules stari), kopā ar iespaidīgu muzikālo pavadījumu, kas uzdzen zosādu un liek justies kā septītajās debesīs, ir jātiek arvien augstāk un augstāk. Līmenis darbojās kā puzle, jo Tev ir jādomā, kur iet tālāk un kā pārvarēt nākamo šķērsli. Vienkārši – vārdos neaprakstāmi.

Izejot spēli, es savā sirdī ticēju, ka Feita ir reāla, un sāku viņu meklēt internetā (bez jokiem). Un ticiet vai nē, es viņu atradu! Man tagad slinkums meklēt papildus informāciju, kur tieši (jo tas bija teju vai pirms 10 gadiem), taču es uzgāju vienu sievieti (vārdu aizmirsu), kas bija ģērbusies un mākslīgi izveidota kā Feita Spānijā, kādā pasākumā, kur viņa reprezentēja šo tēlu.

Vēlāk uzzināju, ka šī sieviete ir arī aktrise Spānijā dažādos seriālos, kuriem nedaudz uzmetu aci. Šķiet, ka es pat atradu viņu sociālajos tīklos un uzrakstīju, bet tā arī ziņu nesaņēmu. Gaidīju, gaidīju, un pa to laiku sazin cik krūzītes ar kakao izdzēru.

Iespējams pēc visa šī lasītā, Jūs pie sevis nodomājāt “johaidī, vai tam čalim galvā kāda skrūve nav pazudusi“? Godīgi sakot? Kad esi iemīlējies, ne tikai skrūve no galvas pazūd, bet pat viss skrūvgrieznis. Tā rezultātā Tev izveidojas ilūzija par to, kā reāli nav.

 

*SNIEDZ ATBALSTU KONSOLES.LV*

Author: Oskars Miķelsons

Mani sauc Oskars - cilvēks, kuram patīk rakstīt, it sevišķi, par visu, kas saistīts ar videospēļu pasauli. Neprātīgi garšo kafija, bez kā veiksmīgu rītu nevarētu iedomāties.

Komentēt

Tavs e-pasts nebūs redzams citiem. Atzīmētie lauki ir jāizpilda *