Nostaļģiskās atmiņas: Battlefield: Bad Company – smieklīgākie puiši, kādus esmu pazinis

Jau spēles sākumā varēja nojaust, ka Prestons (Preston) ir ieradies diezgan savādā kompānijā, ko dēvē par Slikto Kompāniju (Bad Company). Un ne velti, iedomājieties tik, laukā notiek kara darbība, bet Svītvāters (Sweetwater) un Hagards (Haggard) sāk spēlēt “akmens, šķēres, papīrīts”…

Hagards vienmēr izcēlās ar savu muļķību, jo viņš nekādi nespēja karu uztvert nopietni. Spilgti atminos momentu, kurā četri vīri sēž smagās mašīnas piekabē un dodas uz kādu teritoriju. Piepeši notiek vairāki sprādzieni, kas bīstami tuvojas viņiem. Normāls cilvēks uz tiem satraukti reaģētu, bet Hagards piekabē jūtas kā mājās un pasaka “vai šī nav skaista skaņa” tā, kā es to teiktu par Maikla Džeksona Billie Jean dziesmu.

Humors ir lielisks spēlei, kas to izceļ starp citiem šūteriem, jo tas ir nenopietns stāsts par četriem vīriem, kurus varētu dēvēt par komiķiem, un kuri, saoduši zeltu, sāk sasmērēties. Jo kā nekā vienības līderis Redfords (Redford) vēlas iet beidzot makšķerēt. Prestons grib nopelnīt miljonus. Hagards vienkārši vēlas dzīvot labu dzīvi, bet kas bija Svītvāteram? Gan jau gribēja jaunu spēļu konsoli.

Redfords vienmēr centās kontrolēt savu komandu un vairākkārt teica aizveries! Radās iespaids, ka viņš ir tēvs diviem bērniem, kuri nepārtraukti jāpieskata, kamēr Prestons bija gudrāks un nosvērtāks – vīrs ar smadzenēm.

Jāpiebilst, ka tajā laikā Bad Company izcēlās ar grafiku, iznīcināšanu, un šī spēle bija pirmā, kas demonstrēja ievērojamo Frostbite spēļu dzinēju. Daudzspēlētāja režīms mani ļoti aizrāva. Spēlēju stundām ilgi. Gāju pat līdz platīnam kā Useins Bolts līdz finiša taisnei. Taču beigu beigās salūzu pie finiša taisnes, jo pietrūka viena lieta, lai iegūtu platīnu (100% izietu spēli ar trofejām) – jānovāc pieci cilvēki divās sekundēs. Tas ir vienkārši prātā neaptverami. To nekādi nevarēju izdarīt. Samierinājos. Aizgāju uz tuvāko bāru nodzert bēdas un atmetu tam ar roku. Tā arī palika 98%. Jupis rāvis!

Neskatoties uz to, stāsta beigas šai spēlei man patika visvairāk. Vīri darīja visu, lai klusām un nemanīti dabūtu zeltu, lai tā skaistā sievietes balss, kas deva pavēles, neko nenojaustu. Diemžēl citi armijas biedri zeltu uzgāja, un viņi saprata – viss vējā. Tad Redfords teica saviem karavīriem “pazūdam no šejienes, kamēr mūs neierauga”, bet tad kāds augsti stāvošs armijnieks viņus uzrunā: “Kareivji, ko jūs gaidāt? Ņemiet smago mašīnu, kas ir piepildīts ar ēm, ar metāllužņiem un nogādājiet to gala mērķī.”

Smieklīgākais ir tas, ka šis armijnieks meloja, jo māšīnā nav nekādi metāllūžņi, bet gan sabāzts ar spīdošu zeltu, un Redfords ar saviem biedriem to zināja. Sliktā Kompānija ir sliktā kompānija, jo es pamatīgu smējos brīdī, kad viņi sekoja pārējām mašīnām, bet tad strauji nogriezās pa labi, kur Redfords priekā saka “ūūū-āāā, dodamies zvejot!”

Par šo vīru vienības neaprakstāmo potenciālu var pārliecināties zemāk treilerī:

*Sniedz mums atbalstu, abonējot Patreon*

Lasītāj, ja tev patīk tas, ko redzi un vēlies mūs atbalstīt – abonē Patreon, jo tā ir iespēja mums augt, izveidot Latvijā lielisku videospēļu ziņu mediju un tev piedāvāt interesantāku un labāku saturu. Paldies!

Author: Oskars Miķelsons

Mani sauc Oskars - cilvēks, kuram patīk rakstīt, it sevišķi, par visu, kas saistīts ar videospēļu pasauli. Neprātīgi garšo kafija, bez kā veiksmīgu rītu nevarētu iedomāties.

Komentēt

Tavs e-pasts nebūs redzams citiem. Atzīmētie lauki ir jāizpilda *