Intervija ar Hariju Beļski – Latvijā atver pirmo videospēļu muzeju

“Cilvēks muzejā var saprast, kāpēc viena vai otra konsole izgāzās. Kāpēc viena vai otra konsole, neraugoties uz to, ka tās bija briesmīgas tieši grafiskajā izpildījumā kļuva populāras. Un viņu konkurenti, kuri bija spēcīgāki, kādēļ nespēja ar tiem cīnīties. To visu muzejā var apskatīties, salīdzināt un saprast. Tā ir videospēļu vēsture,” saka videogames veikala un spēļu muzeja īpašnieks Harijs Beļskis…

Harijs Beļskis par videospēļu muzeju jau domāja sen. Taču viņu ceļā trāpījās vairāki šķēršļi, kurus beigu beigās izdevās pārvarēt. Tā rezultātā Videogames veikalā (Krišjānā Barona ielā 41/43) dzima pirmais videospēļu muzejs Latvijā, kas tika atklāts šī gada 28. septembrī.

 

Kādas tev ir sajūtas, ka Latvijā ir atvēries pirmais videospēļu muzejs?

Pirmkārt gandarījums, jo baigi sen par šo visu domāju. Man mājās tā milzīgā kolekcija jau desmitiem gadu stāvēja. Un sapratu, ka neviens viņu neredz un jāparāda cilvēkiem.

Kolekcionēšanu es jau sāku stipri pirms visa šī haipa, proti, pirms parādījās tie YouTube kolekcionāri un tamlīdzīgi. Un kad tas viss aizgāja masveidīgi, parādījās tie geimeri, jūtūberi, kolekcionāri – tas viss sāka palikt vēl interesantāk. Protams, sajūtas foršas.

Muzejā atrodas visa tava kolekcija?

Jā, tā ir mana kolekcija.

Gadiem sakrājies?

Jā, 20 gadu laikā sakrājies (smejas).

Kā radās ideja, ka Latvijā ir vajadzīgs videospēļu muzejs?

Ideja radās jau sen. Problēma bija tajā, ka man nebija iespēja to realizēt. Ir jāsaprot, ka videospēļu muzejs nav peļņu avots vai kas tāds. Tas ir vienkārši vairāk kā hobijs. Bet tiklīdz hobijs kļūst par apgrūtinājumu, tad hobijs vairs nav hobijs, bet gan šis apgrūtinājums. Visu laiku es baidījos no tā, ka, ja es atvēršu atsevišķu muzeju – tas kļūs man par traucējumu. Bet tomēr paveicās, jo videogames veikalā otrajā stāvā dabūjām telpas lielākas. Kā jau teicu iepriekš doma par muzeju jau bija sen, vienkārši nebija kur to izveidot. Tiklīdz šī iespēja parādījās, tā uzreiz momentāli to realizējām.

Videospēļu muzeju esi pats ar saviem spēkiem izveidojis?

Bez šaubām. Pilnīgi visu daru viens pats.

Apsveicami. Kāda ir pašreizējā cilvēku atsaucība?

Laba. Cilvēkiem patīk. Nāk arī ģimenes un apmeklē. Bet mēs tikai nedēļu esam šo muzeju atklājuši, tāpēc pagaidām neko nevaru teikt. Bet, ja cilvēki nāks tik pat daudz kā tagad, tad būšu pilnībā apmierināts. Jebkurā gadījumā tas nav mans apgrūtinājums. Tie man nav nekādi zaudējumi, jo man apmaksājās kaut vai telpu īre. Jāpiebilst vēlreiz, ka muzeju doma nav pelnīt naudu. Tas nav nekāds komercprojekts. Doma ir tāda, ka, ja cilvēki apmeklēs šo muzeju un būs līdzekļi, tad loģiski, ka līdzekļi tiks ieguldīti jaunos eksponātos.

Pašreizējā atsaucība nav likusi vilties?

Nē, nav likusi vilties. Teikšu godīgi, es nezināju ko vispār gaidīt. Es jau domāju, ka, ja dienā atnāks divi cilvēki, tas jau būs labi. Bet mums patlaban dienā nāk desmit, divdesmit cilvēki. Tāpēc mēs esam ļoti priecīgi. Saku mēs, jo esam kolektīvs.

Cik ilgu laiku tev prasīja šo muzeju izveidot?

Telpas mēs dabūjām jau pusgadu iepriekš. Vienkārši bija visādas citas lietas, kas jāuztaisa un jāsadara veikalā, un tas prasīja vairākus mēnešus, kā arī kamēr vitrīnas savedām kārtībā. Katrs eksponāts tiek sataisīts un izlaizīts (kā es to mēdzu sacīt), lai tam būtu atbilstošs eksponātu izskats, jo tiem aparātiem ir 40 un vairāki gadi. Tādēļ var tikai iedomāties, kādā stāvoklī eksponāti pie manis nonāk. Un cik vēl darbs jāiegulda restaurācijā, lai viss izskatītos labi. Bet ceļš vēl ir priekšā, jo vēlos katram eksponātam uzlikt arī aprakstus. Turklāt vēl daudzi eksponāti nav muzejā izlikti, jo dažas lietas vēl ir procesā. Vidēji ņemot, tad nopietni muzejam ķēros klāt divus mēnešus atpakaļ. Bet kopumā varētu būt mazāk vai vairāk pusgads muzeja izveidei.

Starp citu, tie paši spēļu automāti, kas arī atrodas mūsu muzejā, tie pie manis nonāk katastrofālā stāvoklī. Tie var būt nestrādājoši, stāvējuši 20 vai vairākus gadus kādā noliktavā. Vai arī sabrukušā mājā. Vienu dabūjām Francijā, bijušajā arkādē 80 gados, un vairāk nekā 30 gadus tur stāvējuši pamesti. Tur bija jau iebrukts jumts. Un tie automāti burtiski tiek izrakti no gruvušu kaudzes un pēc tam tiek restaurēti, lai sagatavotu muzejam. Tas viss prasa daudz laika un diemžēl līdzekļus arī, jo katru detaļu ir neiespējami dabūt. Un ja kaut kas salūzt, tad remonts ir dārgs.

Cik saprotu, daži eksponāti tiek arī speciāli pasūtīti?

Godīgi sakot, tiek meklēti pa visu pasauli.

Ir kāda specifiska konsole, kuru vēlies dabūt?

Jā. Vēlos dabūt pašu pirmo konsoli Magnavox Odissey, kas ir 1972. gada. Nosacīti pirmā konsole, jo tajā pašā gadā pēc tā sekoja vēl kaudze citas konsoles. Bez tam dažas no tām ir jau muzejā.

Kādas konsoles muzejā var aplūkot? 

Visus. Aplūkot var sākot no pirmajiem, primitīvajiem pong arkādes spēlēm, kur uz ekrāna parādījās viena strīpiņa, un kvadrātu dzenā, tā tad Ping Pong (galdu teniss) līdz pat sestajai paaudzei. Pati jaunākā paaudze mums vēl nav, bet varbūt pēc desmit gadiem būs. Pagaidām vienkārši nav nozīmes to iekļaut. Jaunākais eksponāts ir PlayStation 3 “fat” versija.

Kopumā muzejā var apmeklēt Atari, Nintendo, Sega, ColecoVision, Intellivision, Milton Bradley Vectrex konsoles, un visus iespējamos 80 gadu pong. Jāpiebilst, ka 70. gadu beigu periods 1977. – 1979. gads tirgū bija simtiem šīs pong aparatūras, kas vienkārši pārpludināja tirgu. Un tos visus savākt, protams, ir nereāli. Bet cenšamies, lai vismaz apmeklētāji redz to dizainu, jo tās ir interesantas ar savu laiku noformējumu – koks un kosmiskais izskats, kas tajā laikā bija modē.

Piedevām muzejā ir apskatāmi saucamie home computers. Proti, Commodore, Atari, Amiga un citi. Var aplūkot arī Padomju Savienības laikā ražotus home computers. Jāsaka, ka datori Padomju Savienībā maksāja aptuveni 10 mēnešu algas, kas mūsu valūtā varētu būt 5000 līdz 10 000 eiro. Kurš tajā laikā varēja atļauties nopirkt datoru? Protams, bija daži cilvēki, kas varēja to atļauties. Un daži no tiem muzejā arī ir apskatāmi.

Ja par sevi, tad mana iepazīšanās ar vidoespēlēm sākās laikam ar pirmo vidoespēli, kuru es spēlēju 1982. gadā. Mana klasesbiedra māte strādāja Rīgas skaitļošanas centrā un viņai mājā bija iedots kāds dators darba vajadzībām, kuru nevaru precizēt, bet varbūt tas bija  Apple II. Mēs uz šī datora spēlējām Lode Runner un citas spēles. Tas bija vou!

Kādas spēles var atrast muzejā?

Vispopulārākās Bacman, Resident Evil, Final Fantasy vesela milzīga kolekcija ir savākta, kā arī Metal Gear. Protams, arī Zelda, kas ir mana mīļākā spēle. Zelda muzejā atrodama uz visām platformām Nintendo, Nintendo SNES.

Kāda ir visvecākā kārtridža spēle, kas ir atrodams muzejā?

Visvecākais, kas ir uz kārtridža sistēmas balstīta ir Fairchild Channel F. Aptuveni 1975. gads, pirms Atari 2600. Grafika uz šīs konsoles priekš tā laika bija laba. Bet, protams, vēlāk Atari izgrieza visiem pogas.

Vai apmeklētāji muzejā spēles un konsoles var paši aptaustīt un uzspēlēt? 

Ir ekspozīcija, kas ir slēgtās vitrīnās, un ir interaktīvā ekspozīcija, kuru var taustīt, spaidīt, spēlēt, grābstīt, paturēt rokās, iemēģināt un tā tālāk. Ir pieslēgtas vairākas konsoles, sākot ar Atari 2600 un uz augšu līdz Nintendo 64. Arī pirmais PlayStation, GameCube, Super Nintendo, Sega un astoņu bitu…

Tos visus var uzspēlēt?

Jā, tos visus var paspēlēt. Uz vietas ir pieslēgtas, muzeju cenā iekļautas un tāpat arī spēļu automāti. Patlaban ir četri spēļu automāti, bet būs vairāki. Viss ir droši spēlējams bez laika ierobežojuma. Nāciet un spēlējiet. Taustiet un priecājaties.

Kāds ir tavs mērķis ar šo muzeju?

Popularizēt videospēles. Būšu atklāts, taisot muzeju, protams, es ceru, ka piesaistīšu tūristus, kas kaut ko arī nopirks manā veikalā. Ja mans bizness ir tieši videospēles un ar muzeja palīdzību es varu popularizēt vispār videospēļu industriju, un piesaistīt klientus savam veikalam, tas ir fantastiski. Un man ir ļoti paveicies, ka man ir izdevies savu hobiju (muzeju) un videospēļu veikalu apvienot vienā vietā. Bet atkārtošu, ka mērķis nav kaut ko nopelnīt. Nekādā gadījumā. Pirmkārt tā ir mana privātās kolekcijas eksponēšana cilvēkiem, lai viņi to redz, nevis tas viss stāv manās mājās, jo ir žēl, ka to neredz citi. Gribas parādīt citiem, jo bieži pie manis uz mājām nāca cilvēki, kas ģība, krita, un prasīja man, kad es taisīšu muzeju. Tādēļ mērķis ir popularizēt visu šo kustību, jo es jūtu, ka Latvijā ir cilvēki, kam tas interesē.

Un ko mēs spēlmaņi no šī muzeja varam sagaidīt nākotnē?

Muzejā regulāri tiks papildināti ar eksponātiem. Tiks paplašinātas arkādes. Daudzi jau ir ceļā, daudzi jau restaurācijā. Mēģināsim taisīt arī kādus pasākumus, piemēram, retākos eksemplārus varētu izņemt laukā no slēgtām vitrīnām un pieslēgt, lai cilvēks varētu paspēlēt to pašu Vectrex vai Fairchild Channel F, jo šīs aparatūras tiešām ir retas, interesantas un unikālas. Daudzi par tām nav dzirdējušas, emulēt to nevar, neviens emulators nevar atainot nekādi vektora grafiku. Tādēļ muzejā kā saka ir hands on experience. Varbūt tuvojoties Halovīnam, mēs varētu muzejā izveidot pasākumu ar šausmu tēmu un tamlīdzīgi.

Harij, vai tu vēlies vēl ko piebilst par savu muzeju?

Nāciet un skatieties, jo jūs vairāk nāksiet un būs lielāka interese, jo lielāks būs mans stimuls ko foršāk, ko vairāk piedāvāt. Jo lielāka atsaucība no publikas, jo lielāka atdeve no mums. Mērķis nav mums pelnīt, bet gan parādīt citiem, kā tas viss bija, un kāpēc tas vairs nav. Cilvēks muzejā var saprast, kāpēc viena vai otra konsole izgāzās. Kāpēc viena vai otra konsole, neraugoties uz to, ka tās bija briesmīgas tieši grafiskajā izpildījumā kļuva populāras. Un viņu konkurenti, kuri bija spēcīgāki, kādēļ nespēja ar tiem cīnīties. To visu muzejā var apskatīties, salīdzināt un saprast. Tā ir videospēļu vēsture.

*Sniedz mums atbalstu, abonējot Patreon*

Lasītāj, ja tev patīk tas, ko redzi un vēlies mūs atbalstīt – abonē Patreon, jo tā ir iespēja mums augt, izveidot Latvijā lielisku videospēļu ziņu mediju un tev piedāvāt interesantāku un labāku saturu. Paldies!

Author: Oskars Miķelsons

Mani sauc Oskars - cilvēks, kuram patīk rakstīt, it sevišķi, par visu, kas saistīts ar videospēļu pasauli. Neprātīgi garšo kafija, bez kā veiksmīgu rītu nevarētu iedomāties.

4 thoughts on “Intervija ar Hariju Beļski – Latvijā atver pirmo videospēļu muzeju”

  1. Paldies par rakstu! Nesen ieraudzīju facebookā par šo muzeju un tieši iedomājos, ka būs kaut kad jāaiziet paskatīties.

  2. Kāda ir ieejas maksa, ja tāda ir? Nesen biju Tallinā, tur vienā bārā arī bija vecie spēļu automāti no 90. gadiem, varēja nopirkt žetonus un spēlēt.

  3. Muzejs nav slikta lieta bet labaak lai saved kaartiiba savu veikalu.Senaak tur pirku speeles bet vienreiz man jauna diska vietaa veikala “jaukie” paardeveeji atsuutija lietotu disku ar kuru izskatiijaas ka buutu sljuukts no slidkalnina.Kops taa laika neko tur nesuutu un ir liels riebums pret so veikalu.

  4. SkillBillies ņem par labu 🙂 .

    Muzejs tiešām ir interesants un ļoti vēsturisks. Ikvienam, kam interesē videospēles iesaku šo muzeju apmeklēt, kā nekā vienīgais Latvijā. Savējie jāatbalsta.

    Par biļetes cenām un vairāk par muzeju var uzzināt šeit http://www.videogames.lv/lv/muzejs

Komentēt

Tavs e-pasts nebūs redzams citiem. Atzīmētie lauki ir jāizpilda *