Apskats: Spider-Man: Miles Morales – vajadzēja labāk pasniegt Zirnekļcilvēku stāstu!

Konsoles.lv

Jaunākajai Zirnekļcilvēka videospēlei izdevās iekrist manā sirdī. Ne jau tikai grafika, bet arī spēles procesa dēļ. Kaut gan lēkāt, lidot, šaut zirnekļtīklus mani ne sevišķi priecēja, cīņas ar pretiniekiem gan lika patīkami iespringt. Par stāstu – nekas īpašs…

Atšķirībā no citām spēlēm, šeit, spēlējot uz vidējās grūtības pakāpes, varu izjust izaicinājumu. Cīņas nav vienkārši pastaiga pa parku, jo visu laiku jāseko līdzi, ko darīs pretinieki, kad izvairīties, kad atkāpties. Nepārtraukti esi ierauts ātrā procesā, un ir jāspēj reaģēt. Ja nē, mirsi. Un miru vairākas reizes.

Man prasītos, lai stāsts būtu kodolīgāks. Krietni personiskāks ar dziļākiem, labākiem personāžiem, jo izņemot Mailsu, pārējie tēli šķita nekādi. Es nespēju ar viņiem tuvināties. Man bija vienalga. Mailsam tomēr nedaudz jutu līdzi.

Videospēlē nejutos kā īsts varonis

Spēlē neveidojas naratīvs, lai justos kā īsts varonis. Protams, Ņujorkā glābju dzīvības un nelaimē nonākušos cilvēkus. Uz ielām ļaudis Zirnekļcilvēku fotografē un priecājas redzēt. Dažreiz patrāpās interesantas papildmisijas. Eju cauri Zirnekļcilvēka stāstam, kurā ir pamācošas, ētiskas vērtības par varonību un cilvēciskumu. Bet ar to ir pamaz, lai noticētu, ka esmu varonis, kas glābj pasauli. Man ir jājūt Zirnekļcilvēks tā, ka viņš man būtu blakus. Man viņš ir dziļi jāiepazīst un jāspēj rauties līdzi, lai man rūpētu viss, kas notiek ar viņu. Un to var panākt tikai ar pedantiski, smalki līdz apbreibumam uzrakstītu stāstu. Diemžēl spēlē tās nav, kā vien uzkurbulēts vēstījums, kuru video formā vispārināti un vienkārši izpilda.

Konsoles.lv

Ir viens izņēmums. Stāstā ir viena kulminācijas daļa, ka gandrīz manās acīs sariesās asaras. Vēl joprojām prātoju, kā spēlei ar tādām ainām, mūziku, procesu, spēja to panākt un pārsteigt mani nesagatavotu. Ja šī kulminācija pielīdzinātos visai pasakai, tad visai iespējams spēli beigtu ar domu “sasodīti labs supervaroņu stāsts”. Žēl, ka šāds dziļums un emocijas piedzīvoju tikai vienā sižeta pavērsienā.

Grafika ir vienīgais, kas mani spēlē visvairāk pārsteidza

Videospēli spēlēju uz Fidelity režīmu 30 kadros sekundē, jo vēlos baudīt 4K un Ray Tracing. Gandrīz nevienu reizi nenovēroju strauju kadru skaitu kritumu, tā rezultā process darbojās gludi bez acīmredzamas raustīšanās. Kopumā spēle tehniski ir labi nostrādāta, un gļukus manīju gaužām maz.

Konsoles.lv

Nedevu lielas cerības Spider-Man: Miles Morales, ka spēle iekļūs vēsturē vai kas tamlīdzīgs. Grafika ir vienīgā spēles sastāvdaļa, kas visvairāk mani apbrīnoja. Otrs, kas ir uzmanības vērts – geimplejs ar izaicinājumu garšu. Turpretī stāstu un Zirnekļcilvēku varēja padziļinātāk atainot, lai mani kā spēlētāju atstātu bez komentāriem. Tā vietā piedzīvoju kaut kādu savārstījumu bez īpašām pārdomām, izņemot to vienu uzslavas vērto sižeta daļu.


Ja tu vēlies skatīties spēļu apskatus, pirmos iespaidus un citus video ātrāk, kā arī dabūt papildus foršus bonusus, uzmet aci manā Patreon lapā. Tajā ir iespēja kļūt par Konsoles patronu (arīdzan Konsoles Draugu vai Varoni forumā): https://www.patreon.com/konsoles


Videospēli apskatam nodrošina PlayStation Latvija

Pasūti Spider-Man: Miles Morales (57,99 EUR) caur LoveGame.lv 

Spider-Man: Miles Morales

8.3

Spider-Man: Miles Morales ir lieliska Zirnekļcilvēka videospēle ar aizraujošu geimpleju un vienreizēju grafiku. Vizuāli spēle patlaban ir skaistākā, kādu esmu redzējis. Taču stāsts ir knapi virs viduvējā, kur spēļu veidotāji varēja ieguldīt vairāk darba.

8.3/10

Author: Oskars Miķelsons

Videospēļu žurnālists un liels kakao dzērājs.

8 thoughts on “Apskats: Spider-Man: Miles Morales – vajadzēja labāk pasniegt Zirnekļcilvēku stāstu!”

  1. Wow man liekas esam spēlējuši divas dažadās spēles!

    Manuprāt stāsts bija lielisks, krietni personīgāks un savādāks nekā Spider Man ar Pīteru . Liekas ka stāstu neesi uztvēris vispār. Stāsts bija par to ka Miles meklē savu vietu un reizē ari sevi pašu, vai viņš ir tikai otrais numurs vai kas vairāk, kā sadzīvot ar jauno identitāti. Tēli likās lieliski izstrādāti un jutu līdz, kā arī izpratu katru no tiem. Ļoti patika spēles noskaņa,ka bija krieni šaurāka un ar īpašu vaibu un subkultūru (Harleam tika lieliski atainota, gan vizuāli, gan ar muzikālo pavadījumu, gan dialogiem) . Šim stāstam es vilktu analoģiju ar Spiderman :Homecoming, kur nevis glābjam pasauli no apokalipses, bet mēģinam atrast sevi un risinam lokālās problēmas.

    Kategoriski nepiekrītu tavam stāsta vērtējumam. Nesaprotu arī tavu baļļu sistēmu, stāsts nepatika, bet 8.3. What?

    1. Man labu laiku ir teorija, ka apskatu viņš raksta vairāku dienu garumā, un katrā nākamajā, viņš ir aizmirsis, ko uzrakstīja vakar. Nu es nezinu, kā citādāk izskaidrot to, ka pirmās rindkopas teksts nesakrīt ar pārējām rindkopām, un kur nu vēl ar atzīmi. Šāda problēma jau ir novērota faktiski visos viņa apskatos.. un pamanās iekrist pretrunās pat vienas rindkopas ietvaros 😀 Pirmajā rindkopā raksta, ka spēle iekritusi sirdī, pateicoties grafikai un gameplay, teikumu vēlāk – lēkāt, lidot, un šaut zirnekļtīklus – viņam tomēr nepatika..
      Ja tā palasa pa rindkopām – nu neiet viņam kopā ne drusku to rindkopu teksts. Es tiešām nesaprotu, vai problēma ir tajā, ka autors neprot izteikties, tajā ka tik tiešām raksta pa daļām, vai arī šis ir vienkārši autora juceklīgais stiliņš.
      Ja raksti, ka kaut kas nepatīk – tad pamato to.. ja raksti, ka kaut kas patīk – pamato to..Vai tiešām tas ir tik grūti?
      Un kas autoram saistās ar vārdu gameplay – man arī nav skaidrs. Pirmā rindkopa – nepatīk lekt, lidot, šaut tīklus, taču pie atzīmes – aizraujoš gameplay. A?

      1. Jānis, tas ir atkarīgs no individuālas interpretācijas. Ja padziļinātāk un uzmanīgāk lasīsi/skatīsies apskatu – sapratīsi kontekstu un teikto.

        Geimplejā mani aizrāva TIEŠI cīņas ar pretiniekiem, kamēr pārējās spēles procesa sastāvdaļas kā lēkāšana, lidot un šaut zirnekļtīklus nesaistīja.

        Vai vari manā apskatā norādīt kaut ko, ko neesmu pamatojis?

    2. Paldies, Matizs par komentāru 🙂 . Vairāk kritizēju stāsta pasniegšanas veidu – vēstījumu struktūru, personāžu atainojumu, īsfilmiņas demonstrāciju un kā visi šie elementi saiet kopā. Jā, stāstam ir potenciāls, jo ideja nav slikta, bet kā to pasniedz – šajā spēlē ir salīdzinoši viduvēji. BET, tikai vienā vietā ir izņēmums.

      “Nesaprotu arī tavu baļļu sistēmu, stāsts nepatika, bet 8.3. What?”

      Es ne tikai vērtēju stāstu, bet arī geimpleju, grafiku, skaņu (muzikālo pavadījumu) tehnisko kvalitāti un tā tālāk. Jāatzīmē, ka apskatā no visiem kritērijiem tieši stāstu vērtēju viszemāk.

      1. Tādā gadījumā rekomendētu atainot apakš vērtējuma skalas kā piemērā zemāk, lai redzētu kā veidojas tās 8,3 balles. Man kā lasītājam nav pilnīgi skaidrs, kāda atšķirība vērtējumam starp 8,2 vai 8,3 ballēm. Tas ļautu labāk saprast tās komponentes kā rodas kopējais spēles vērtējums. Ja būtu veselās balles kā 7, 8, 9 vai 10, tad būtu vieglāk saprast un nebūtu jautājumi par tām iedaļām aiz komata.

        Spider-Man: Miles Morales
        Audio 9/10
        Grafika 8/10
        Stāsts 5/10
        Spēlēšanas prieks 9/10
        Kopējais vērtējums 8,3

        1. Piekrītu Eking,
          Šādi uzrakstīts vērtējums pasniegtu lasītājam daudz vairāk informācijas par to, kā veidojas vērtējums, kā arī kalpotu kā īss apskata kopsavilkums.

  2. Lai gan spēlējis spēli neesmu, tomēr pārsvarā cilvēki izsakās, ka stāsts šajā daļā ir pat labāks, kā pirmajā daļā.
    Vai gadījumā nav tā, ka pēc TLOU2 visi pārējie stāsti šķiet nekādi? Es ieteiktu uz katru spēli skatīties tā it kā iepriekš neko neesi spēlējis. Katrai spēlei ir savs šarms un specifika.

    1. Heī, Didzi! Ja godīgi, tad pēdējie stāsti, kas ir palikuši spilgti atmiņā un uzslavas vērti ir Death Stranding un The Last of Us Part II. Un jā, pārējām spēlēm (ko esmu spēlējis) tie šķiet “nekādi”…

Komentēt

Tavs e-pasts nebūs redzams citiem. Atzīmētie lauki ir jāizpilda *