Man Stray beigu beigās neko neiedeva. Es pat nezinu, vai no tā visa paņēmu ko vērtīgu, ja nu vienīgi “apjukumu”. Par ko tad beigu beigās bija stāsts?…
Pats sākums neliecina par ko īsti ir Stray. Vienubrīd domāju, ka tas būs skaists un emocionāls kaķu piedzīvojums, bet pēc mirkļa nonākam dziļā un drūmā kanalizācijā, kur vēlāk atklājas pilsēta. Kaut kādi roboti tur mājo un no cilvēkiem ne miņas.
Kas pie velna miltiem te notiek? Mistērija ir gana laba izveidota, kur man kā spēlētājam rodas daudz dažādu jautājumu. Taču spēle īsti atbildes nedod vai arī man nāca žāvas, ka palaidu garām.
Tieši mistēriskā pilsēta un cilvēka pazušana bija tas, kas mani virzīja uz priekšu. Kaķis kā varonis nav sevišķi interesants. Kaut kāda radība, ko kustinam, bet vairāk par kaķu dzīvi neko neuzzinam. Jā, rodas skaidrība par robotiem, kā viņi tiek izmantoti un par ko kļūst, bet tas arī viss.
Stray man ļoti patika komunicēt ar robotiem. Ja ir kas jāmeklē, tu eji pie katras mašīnas un vaicā palīdzību. Ja atrodi kādu lietu, piemēram, bildi, tu rādi viņiem un katrs var dot kādu pavedienu, kā to lietu var atrast.
Videospēle ir kā maza atvērta pasaule, kas sastāv ar interesantiem notikumiem. Sēž kaut kāds dīvainis uz ceļa. Vienam robotam rokā ģitārs un tik ļoti vēlas muzicēt. Un kaut kāds seifs, kuru tā arī neatvēru.
Interesanta, mistēriska, bet nezinu, vai laika vērta
Tāpat kādam robotam ir iespēja palīdzēt, kas ir kā papildus uzdevumi, kurus nav obligāti jāpilda. Es pat dažus palaidu garām. Tā rezultātā spēle ir atkārtošanas vērta, bet diez vai es atgriezīšos, jo mani tas viss līdz galam neievilka.
Pirmām kārtām, lekt nav sarežģīti. Vienkārši spied vienu pogu un ar to pasākums beidzas. Pats nevari lekt kā gribi un vienmēr kaķis uzleks tur, kur vēlies, tādēļ nav jābīstas, ka viņš var nokrist zemē un nosisties. Pazūd sajūtas, ka viņš ir dzīva radība par ko man jārūpējas.
Otrām kārtām, spēles process ir salīdzinoši primitīvs. Skraidi, eji, lēkā no viena punkta uz otru. Reti, kur ir cīņa vai kāda cita darbība, kas atsvaidzinātu vienveidīgumu. Turpretī dažas mīklas gan bija interesanti atšķetināt.
Ja man būtu ar pirkstu jārāda, kurš no visiem personāžiem man šķita visauzraujošākais, tad tas bija sīkais lidojošais robots, kas kaķim visu laiku sekoja līdzi. Viņš runāja, pakāpeniski atguva atmiņu un dalījās ar interesantu informāciju, kas vairāk atklāja detaļas par viņa pagātni. Bet mūsu jaukais kaķis kā palika, tā arī palika tāds – nekāds.
Spēlē ir patīkami pabūt, jo grafika nav slikta. Dažās vietās vēroju skatu un mēģināju saprast, ko es nupat ieraudzīju. Par gļukiem arī nav jāuztraucas, jo es tos vispār nepamanīju, izņemot vietu, kur kaķis šķietami iesprūda. Pie tam, videospēle nevienu reizi neieraustījās un gludi darbojas.
Mūzika rada atmiņā paliekošu atmosfēru. Dažreiz liekas, ka dzirdu fonā terminatoru, kurš drīz iedrāzīsies un mūs visus noslaktēs
Stray mani nogurdināja ar vienkāršumu, ar kaķi, kas ir pelnījis vairāk uzmanības, ar spēles procesu, kas varēja būt krāšņāks, par spīti labām, kaķu animācijām. Vārdu sakot, izgāju spēli ar tukšumu sirdī.
Stray
