Ir tikai retas spēles, ko varu ar pirkstiem saskaitīt, kas man ir licis justies sasodīti labi kā varonim. Bet tajā pašā laikā arī kā trauslam cilvēkam, kuru sirdi klāj rētas…
Videospēles apskata kodu nodrošina “PlayStation Latvija“
Ne vienu reizi vien es ņēmu rokā kabatas lakatiņu, lai noslaucītu sev asaras. Jā, es apraudājos videospēlē, jo Kreitoss, kas ir tēvs Atrejam, ir lielisks piemērs, kādam jābūt tēvam.
Tas nenozīmē, ka mūsu tētiem jākļūst par dieviem un jāgalina citi dievi, bet īpašības un raksturs, kas mājo Kreitosā ir vienreizējas.
Drošsirdība, pacietība, paškontrole, gudrība, pārliecība un spēcīgā stāja par sevi ir lietas, no kā mēs varam mācīties jeb Kreitosa vārdiem “būt labākam”.
God of War: Ragnarok liek aizdomāties par mūsu mīļajiem un tuviem cilvēkiem. Cik maz laika mums ir atlicis būt kopā ar viņiem.
Tas, kas mani sirds dziļumos aizskustināja, bija moments, kur sabiedrotie sāka pārmest un kritizēt Atreja padarīto. Taču piepeši iejaucas tēvs Kreitoss un saka: “Pietiks! Viņš kļūdījās. Un mēs kopā šo kļūdu izlabosim.”
Es sastingu kā ledus gabals. Acis aizmiglojās un kabatas lakatiņš kļuva galīgi slapjš. Tā vietā, lai Atreju sarātu, Kreitoss kā īsts tēvs sniedz atbalsta roku. Skaisti un pasakaini.
Tas mani vēl jo vairāk ievilka spēlē un par tēliem pārņēma rūpes. Es vienkārši negribēju, lai stāsts beigtos. Vērot tēva un dēla attiecības starp Kreitosu un Atreju ir kā redzēt sevi un savus tuvos cilvēkus. Spēlē šīs attiecības ir ļoti emocionāli atainotas.
Kaut arī vēstījums ir gana labs, neradās sajūta, ka tas ir viens liels veselums, bet gan sadalīts pa daļām. Proti, tā ilglaicīgi nepieturas pie konkrētas tēmas, bet aši ietver daudzus citus notikumus. Vienubrīd iejutos Kreitosa, vēlāk Atreja ādā un vēlāk izdzīvoju citus cilvēka stāstus. Pietrūka padziļināta izklāsta vairākās vēstijuma daļās.
Taču ir patīkami iepazīt plašāk otrā plāna varoņus kā meistarīgos kalējus Sindrī un Broku, jo pirmajā daļā viņiem uzmanības bija veltīta visai maz, bet šeit mēs redzam, kā viņu personības staro. Kā cilvēks, kas ir jocīgs, smieklīgs, vēlāk smagākajos dzīves apstākļos kļūst galīgi svešs un neatpazīstams.
Iitin bieži novirzījos no galvenā uzdevuma un devos pa citiem ceļiem, jo God of War: Ragnarok var viegli nomaldīties. Spēle ir kā maza un dziļa atvērta pasaule, kas slēpj lādes un slēgtas durvis, kurus var atvērt. Mana ziņkārība bija tik liela, ka vienmēr teju vai visu izskatīju un izpildīju papildmisijas, pirms dodos tālāk.
Tik daudz lietas un noslēpumus var atrast. Brīžiem šķiet, ka ir pārāk daudz, it īpaši, mīklas. Neteikšu, ka tas kaitināja, nu, varbūt mazliet, bet cepuri nost spēles veidotājiem Santa Monica Studio, ka katra mīkla bija atšķirīga, tādēļ tās atšķetināt nebija garlaicīgi.
Cīņas ir elpu aizraujošas, vienas no labākajām, kādu esmu piedzīvojis
God of War: Ragnarok cīņas ir viena no visu laika labākajām, kādu esmu izjutis. Kaušanās ir elegantas, kur ātri ir jāreaģē, jo pretinieki uzbrūk no visām pusēm.
Daudz dažādu jauni paņēmieni, maģijas, prasmes, ko attīstīt. Viens no maniem iecienītākajiem ir, kad paceļu gaisā cirvi un ap mani lido nāvējoša vētra.
Vēlāk pātrāpas bīstamāki un milzīgāki ļaundari, bet es jutos neuzvarams, jo ieguldīju gana daudz laika, meklējot pa pasauli labumus. Tā iemesla dēļ spēle mani apbalvoja ar lieliskām spējām, stiprām bruņām un dzīvībām. Tādēļ man nebija problēmu stāties pretī pat visbrutālākajiem pretiniekiem, izņemot dažus, piemēram, jācīnās pret vienu spēcīgu bosu un diviem maziem vienlaikus. Taču cīņas balanss ir perfekts. Nekas nešķita nepareizi, bet labi noslīpēts un baudāms. Bosu cīņas ir aizraujošas, dinamiskas, ka ir patīkami tur būt un cīnīties.
Pirmajā acu uzmetienā man grafiski spēle nepārsteidza. Tā nav slikta, tā ir ļoti laba, bet tikai dažās vietās God of War: Ragnarok priecēja manas acis. Atmiņā paliks burvīgais mežs un skaistā upe, kur apgaismojums šķita tik dabisks, ka sev vaicāju “esmu videospēlē vai īstajā dzīvē?”
God of War: Ragnarok ir arī savas nepilnības tehniskajā pusē, bet tās lielākoties ir nebūtiskas. Vienreiz man izmeta no spēles kļūdu dēļ. Izgāju cauri sienai, kuru vispirms vajadzēja uzspridzināt. Nācās restartēt spēli, jo kaut kādu iemeslu dēļ pazuda kompass. Bet visā visumā gļuki nekādi neietekmēja kopējo bildi.
Ir vietas, kur es bļāvu pretiniekiem virsū kā to dara Kreitoss spēlēšanas laikā. Aiz satraukuma un sajūsmas lēkāja pa dīvānu. Jutu līdzi Kreitosam un tas parāda, cik sasodīti labas ir kaujas. Es nekad neaizmirsīšu pēdējo cīņu, kuru savā spēļu karjeras laikā varu teikt, ka tā bija vislabākā kauja, kādā jebkad esmu pabijis videospēlē, un vienmēr esmu gribējis, lai spēle šādi noslēgtos – ar pamatīgu kulmināciju, mūziku un atmosfēru, kas saceļ zosādu. Tas viss bija šajā grāvējā.
God of War: Ragnarok nenoliedzami ir viena no labākajām PlayStation spēlēm, kāda ir dzimusi. Lai arī tā līdzinās iepriekšējai daļai, tā lieliski parāda, ka ne vienmēr vajag inovācijas, bet arī pietiek ar iesākto, kuru, ja pareizi turpina, var rasties brīnumlietas.
Paldies maniem lielākajiem atbalstītājiem Patreon
Latvijas videospēļu veikals Valmierā LoveGame
Pēdējo reizi, kad videospēli novērtēju uz 10 ballēm bija 2020. gadā – The Last of Us Part II.
God of War: Ragnarok esmu pavadījis 70 stundas. Man vēl ir pietiekami daudz ko darīt, atklāt un iziet. Joprojām spēlēju un domāju, ka būs visas 100 stundas, lai pieredzētu visu, ko spēle piedāvā.