Es atgriežos pie piecus gadus vecas spēles

Nezinu, kā tev, bet man, sasniedzot 30 gadu vecumu, vairākas spēles garlaiko. Daudz kas ir piedzīvots un šķiet, ka viss atkārtojas. Liekas, ka tērēju savu laiku. Gribas jaunas un svaigas lietas. Nav kā agrāk, kad varēju sēdēt pie vienas daudzspēlētāja režīma spēles un to spēlēt simtiem stundu. Tagad katra stunda ir kā sāpe sirdī un iekšā kliedz “ej dari ko vērtīgāku” vai “spēlē to, kas patiesi aizrauj”…

Kingdom Come: Deliverance ir viena no spēlēm, kas mani paņem un nenožēloju ne sekundi tajā pabūdams. Man vienkārši patīk būt šajā viduslaiku pasaulē. Precīzāk sakot, man patīk, kā spēles veidotāji ar piecus gadus vecu grafiku (nav 4K tekstūras) ir atainojuši tik labi laukus un dabasskatus, kas ir bauda manām acīm.

Kad ieeju mežā, tiešām liekas, ka esmu iegājis biezoknī. Vienmēr esmu iztēlojies spēli, kurā būtu kārtīgs mežs ar krūmiem, augiem, sūnām, viss aizaudzis. Bet citās spēlēs mežs ir tik vien kā daži koki. Bet šeit var būt tāds biezoknis, ka neko nevar redzēt. It sevišķi, tumsā, bez lāpas nav ko darīt. Viduslaikos vēl nebija izdomātas kabatas lukturi vai telefoni.

Mani pārsteidz arī grāvji, zemes ceļi, upes un takas. Kaut arī tekstūras ir izplūdušas, tās izskatās salīdzinoši detalizēti, precīzi, ticami. Visai bieži spēlē apstājos un vienkārši vēroju dabu. Šķiet, ka tā ir visdabiskāk atainotā spēle, kādu esmu redzējis. Tie lauki tālumā vizuāli atainoti teju vai izcili. Un dažkārt fonā skanošā mūziku atmosfēru padara vēl apbrīnojamāku.

Kingdom Come: Deliverance izmanto Cryengine spēles dzinēju. Ar to radīja Crysis triloģiju, tādēļ par grafiku nav jāšaubās. Tiesa, tagad tā šķiet novecojusi un būtu vienreizēji saņemt next-gen atjauninājumu. Bet šā vai tā spēle izskatās sasodīti skaisti.

Spēlē ir vairāki interesanti vēsturiski notikumi un fakti. Piemēram, caur piezīmēm varu uzzināt vairāk, kā karavīri viduslaikos pārvietojās, kā veidoja nometnes, kā tās iedalīja (pašā vidū atradās galvenais boss, apkārt uzticamākie, pēc tam vienkāršāki karavīri utt…)

Esmu spēli nospēlējis jau 10 stundas. Tā nebūt nav perfekta, jo līdz galam man nepatīk kaušanās mehānika – tāda neparocīga. Tā ir ļoti īpatnēja un atšķiras no citām spēlēm. Bet sāku mazītiņām pierast. Šur tur ir daži gļuki, bieži pārāk daudz – piepeši no zila gaisa zālē parādas bļaujoša govs. Seju animācijas nav tekošas. Līst lietus, bet debesīs nav neviena mākoņa. Un citu dīvainu lietu, kuru netrūkst.

Visā visumā, Kingdom Come: Deliverance piemīt ļoti lēns temps, kas prasa daudz laika, lai attīstītu savu varoni. Pat vienu misiju nevaru iziet stundu laikā. Bet stāsts, kur tu no vienkārša puika, kas zaudējis sev visu kļūsti par krietni vīru, ir salīdzinoši interesants, kam sekot līdzi. Tā ir spēle, kuru spēlējot, es nejūtu, ka izniekoju savu dārgo laiku un sirdī vairs nav sāpes, bet prieks, jo spēlēju spēli, kas tiešām aizrauj. Un jau tagad vēlos tajā atgriezties. Un es tai nemeloju, jo iepriekš teicu “I’ll be back!”

Atbalsti “Konsoles” Patreon

Latvijas videospēļu veikals Valmierā LoveGame

Author: Oskars Miķelsons

Videospēļu žurnālists. Mans mīļākais dzēriens, ko ieņemt ir kakao. View all posts by Oskars Miķelsons