Apskats: Resident Evil 4 rimeiks – murgains šedevrs

Capcom strādā gudri vīri un dāmas, jo viņi ir radījuši kvalitatīvu un meistarīgu mākslas darbu. Vienalga, kur atrodos spēlē, process nekļūst vienveidīgs. To atdzīvina dažādi pretinieki, mīklas, spēlēšanas veids, piemēram, jābrauc ar motorlaivu, vienreizējas bosu cīņas, kurās ieguldīts laiks un izdoma. Nevienā mirklī man nešķita, ka ir bijusi haltūra…

Paldies par videospēli LoveGame

Sajūtas, spēlējot Resident Evil 4, ir lieliskas. Kad es daru vairāk, spēle apbalvo. Piemēram, es varu droši iet tālāk, lai turpinātu stāstu, tomēr vilkšos atpakaļ uz vienu drūmu vietu pilī, kur atminos par kādu noslēpumainu lādi. Kad devos tur, likās, ka uzliku sev pienākumu to darīt, bet, kad tur nokļuvu manā sejā rotājās smaids, jo no lādes izņēmu laukā unikālu automātu, kuru nebūtu dabūjis, ja te neatnāktu. To nekur nevar nopirkt, kā tikai atrast šeit pilī. Un šādi pētot spēles pasauli, pildot vairākus uzdevumus – meklēt bildē attēloto telpu, nogalināt žurkas, čūskas, atrast ezerā speciālu zivi un tā tālāk, tevi apbalvos par pūliņiem.

Mani nenogurdināja, ka jāšauj simtiem atbaidošu ienaidnieku, jo katru reizi spriedze atšķiras un pretinieku skaits un dažādība ir labi balansēti, radot iespaidu, ka katra cīņa ir savādāka.

Šaut un kauties ir ellīgi aizraujoši. Sākumā tas likās visai iespaidīgi, jo mani saķer, kāds skrien virsū, pagrūž, varu bēgt un lekt pa mājas logu, pie durvīm piebīdīt skapi, nogāzt trepes un darīt citas lietas. Bet vēlāk tas vairs nešķita elpu aizraujoši, jo šie momenti sāk atkārtoties. Būtu vienreizēji, ja kaujā būtu vēl vairāk animāciju un veidu, kā cīnīties, taču Capcom to lieliski kompensē ar līmeņa dizainu un dažādību procesa laikā, piemēram, šaurā istabā parādas divas trakas sievietes ar motorzāģi rokās vai kāds uz pleciem paņem Ešliju un ved prom vai kāds cits negaidīts pavērsiens.

Komunikācija starp Leonu un Ešliju ir apbrīnojama. Dialogi ir tik īsi, kodolīgi un vienkārši, ka uzreiz pie sevis teicu “vajag padziļinātāk, lai var vēl labāk iepazīt varoņus”. Bet šajā gadījumā tas nav vajadzīgs. Mani apbrīno, kā spēles izstrādātāji ar tik kodolīgu dialogu, kā viens teikums, pasaka visu nekā saruna, kas pļāpājas vairākas minūtes. Tas ir efektīvi un eleganti pasniegts. Spēles procesa laikā Ešlija bieži kliedza “Leon, uzmanies!” un apvaicājās, vai ar mani viss ir kārtībā. Tik daži vārdi un rada jau spēcīgu komunikāciju un saikni starp diviem varoņiem. Ar to bija pietiekami, lai rūpētu. Kad beidzās spēle, man bija skumīgi, jo gribēju redzēt, kas notiek pēc tam, gribu redzēt šos personāžus tālāk. Tik spēcīgi tas viss bija.

Viena no foršākajām blakusnodarbēm ir šautuve. Es tajā pavadīju vairāk laika nekā vajadzēja. Gribēju sasniegt labākus rezultātus un nošaut visus mērķus perfekti. Un atkal, lai ko darītu, spēle mani apbalvo, kur šautuvē varu dabūt speciālus žetonus. Tie dod man bonusā kādas īpašas spējas, proti, darinot munīciju pistolei dabūšu vairāk lodes vai, kad salāpīšu savus ievainojumus, man dos vairāk dzīvības.

Capcom mani apbrīno ar Leonu un Ešlijas komunikāciju. Tik vienkārša, spēcīga un eleganta.

Interesanti, ka katru reizi, kad apciemoju mistērisku radību, kas pārdod brīnumlietas, bieži berzēju sev zodu, lai saprastu, kādas ir manas prioritātes. Nopirkt var daudz ko, bet man rūpēja smagi sakrātā nauda, tādēļ pret to attiecos visai nopietni un šai attieksmei ir jāpasakās padziļinātai tirdzniecības sistēmai, kas neļauj man kā spēlētājam pret to attiekties bezrūpīgi, bet gan liek domāt, ko tiešām man vajag pirkt vai pārdot un kas ir svarīgākais manam spēlēšanas stilam. Tas process tiešām ir labi uztaisīts.

Grafika nav sajūsmu pilna. Lai arī tā izskatās ļoti laba, kur dažas vietas kā pils estētika, šauri tuneļi, drūmi koridori izskatās iespaidīgi, tai nav asas tekstūras. Tā rezultātā spēlē nevar saskatīt sīkas jo sīkas detaļas, bet viss liekas izplūdis, spēlējot pat uz Resolution režīmu. Par spīti tam, spēle šā vai tā izskatās skaista – glīti personāži, reālistisks interjers, labs apgaismojums. Palicis prātā viena kārtīga vīru cīņa, kur gaismas efekti radīja Holivuda filmās cienīgu skatu. Kopumā spēle vizuāli ir ļoti kinematogrāfiska.

Šur tur pamanīju dažas savādības. Ešlija iestrēgst galdā un visu laiku tajā skrien, bet, kad pamainīju pozīciju, viņa varēja to apiet. Vienreiz šāvu inficētajam lauciniekam galvā, bet viņš sazin kur pazuda. Kad ieeju kādā telpā vai izeju no tās, apgaismojums nemainās vienmērīgi, bet gan sarauti. Tās ir tikai nieka nepilnības, jo visā 30 stundu spēlēšanas laikā, es neuzgāju nevienu būtisku gļuku.

Resident Evil 2 uzskatīju par labāko rimeiku. Tās aura man joprojām saista vairāk, bet Resident Evil 4 to pārspēj gandrīz visos virzienos, sākot ar meistarīgu spēles procesu, lieliskām cīņām, aizraujošu stāstu un patīkamo sajūtu, kad spēle apbalvo par padarīto darbu. Līdz ar to Resident Evil 4 ir labākais Resident Evil rimeiks, kādu esmu spēlējis.

Seko “Konsoles” YouTube