Apskats: Black Myth: Wukong – piedzīvošanas vērts

Black Myth: Wukong ir spēle, kas pārpildīta ar bosiem. Brīžiem liekas, ka tie ir pārāk daudz. Katra cīņa ir izaicinoša un prasa reakciju. Taču pati pēdējā kauja ir viena no grūtākajām, kas man prasīja astoņas stundas, lai to ļaundari uzvarētu…

Tieši bosu kaujas ir Black Myth: Wukong sirds un dvēsele. Cīnīties ar pretiniekiem ir aizraujoši un liekas organiski. Tas nav kā souls tipa spēlēs, kur cīņas liekas pārspīlēti iegrožotas ar to, ka daru tikai vienu sitienu, vai vienu stilu, speciāli izvairos un atkārtoju šo manevru, lai pretinieku lēnā garā piebeigtu. Black Myth: Wukong tā nav, tiesa, pretinieki arī ir ieprogrammēti un dara vienveidīgu uzvedību, kuru iepazīstot, saproti, kā ar viņu tikt galā. Bet cīņā ir brīvāka sajūta izpausties un kustēties nekā es to izjutu Demon’s Souls rimeikā.

Black Myth: Wukong bosu cīņas ir labākā spēles sastāvdaļa

Man Black Myth: Wukong patika attīstīt savu pērtiķi, jo vēlāk tuvcīņas kļuva vēl interesantākas un taktiskākas. Laika gaitā mans sitamais rīks kļūst labāks, efektīvāks un pat pārsteidz, kādas lietas varu ar to izdarīt. Tāpat spējas kā būt neredzamam, sastingt kā akmenim, izsaukt vairākus savus dubultniekus, pārvērsties uz brīdi par kādu citu radību ir jautri. Un to visu ņemot vērā, atskārtu, kā varu šīs spējas un uzlabotās prasmes apvienot, izmantot cīņā un pielāgot savam kaujas stilam.

Kamēr citi parastie pretinieki ir ar pliku roku ņemami, citi ir grūtāki un kā skabarga zem naga. Daži ienaidnieki ir neparocīgi, kurus ir sarežģīti pieveikt. Bet bosi gan izskatās iespaidīgi. Kā viņi kustās, kādas ir to animācijas, piemēram, vilks, kuru spalvas vējā plīvo vai zirnekļa veida radība, kurai kājas un ķermenis kustās visai iespaidīgi. Neko tādu citās videospēlēs neesmu redzējis.

Grafiski gļuki un neredzamās sienas teju vai visur

Kaut arī lielie, baisie ļaundari izskatās ievērojami, diemžēl grafika, kas kopumā ir ļoti laba, ir ar vairākiem trūkumiem. Spēlējot uz PlayStation 5, es vairākās vietās redzēju akmeņus, klintis un kokus, kuru tekstūras ir izplūdušas un izskatās nesmuki. Tā vien liekas, ka spēles veidotāji nav bijuši pedantiski šajā lauciņā, jo ir ļoti daudz grafisku gļuku, piemēram, ūdenskritums mēdz savādi izskatīties, kad pieiet tuvāk vai aiziet tālāk no tās.

Nerunāsim par neredzamajām sienām. Tik daudz neredzamu sienu es nevienā spēlē neesmu piedzīvojis kā Black Myth: Wukong. Ceļojot pa spēles pasauli, ir tik daudz vietu, kur šķiet, ka varu aiziet, bet nekā – kārtējā neredzamā siena. Dažreiz nāca smiekli, jo es sāku tā paļauties uz šīm neredzamām sienām, ka man par pārsteigumu, varēju piepeši nokrist no kalna vai kraujas.

Ja godīgi, man ne sevišķi saistīja spēles īsfilmiņas un stāsts, bet jāatzīst, ka tas vietām paņem un uzrunā, bet tā arī nepaķēra mani līdz galam. Vēstījums ir vienkāršs, tajā nav padziļinājuma, respektīvi, es par savu varoni pērtiķi neko neuzzināju. Viņš nerunā un ir tik tukšs kā glāze. Es viņu vispār nesajutu. Jebkurā gadījumā es stāstu izbaudīju, jo man patīk kā ķīnieši to ir pasnieguši – dīvaini, neierasti ar dažiem labiem teicieniem un jēgām. Bet tā arī es beigu beigās neko nesapratu, kā vien to, lai kaut ko dabūtu un sasniegtu, ir jābūt tās vērtības un cienoši pilnam.

Pēdējais boss ir tik labi izveidots, ka noņemu cepuri spēles veidotāja Game Science priekšā

Black Myth: Wukong neapšaubāmi ir laba spēle, viena no labākajām kādu nācies spēlēt 2024. gadā. Kauties ar bosiem ir vienreizēji. Diemžēl stāsts ir diezgan viduvējs, daudz neredzamu sienu un problēmas grafikā. Neskatoties uz to, pēdējā bosu cīņa ir meistarīgi izveidota, kur ritms ir mainīgs, kur taktiski jādomā un jāatceras vājās vietas, kur mūzika kāpina intensitāti un sajūtas, ka es noņemu cepuri spēles veidotāja Game Science priekšā. Neatminos, ka kāda spēle man ir licis izjust, ka tas tiešām ir pēdējais boss, kam šķietami vēlies padoties. Vairākas reizes teicu “tas nav iespējams!”. Bet mirstot neskaitāmu reižu, mācoties no kļūdām un apņēmies ar lielu pacietību, tomēr pēc astoņām stundām man izdevās to nelieti uzvarēt un aiz priekiem gavilēju.

Paldies maniem lielākajiem atbalstītājiem Patreon: Arvim un Sandim.

Videospēļu veikals Valmierā “LoveGame“