Doom: The Dark Ages ir haotiska un murgaina spēle. Es tagad šķietami zinu, kā ir būt ellē. Bet ar to ir par maz, jo jaunākā Doom sērija mani diemžēl līdz galam nepārliecināja…
Skriet lielā ātrumā un šaut šaušalīgā izskatā pretiniekus un redzēt, kā tā miesa jūk un šķīst ir jautri. Visu laiku ir jākustās un stratēģiski jādomā, kuru šaut pirmo nelaimīgo, paspēt laikā likt vairogu, lai atvairītu zaļā krāsā enerģijas lādiņus un meklēt dzīvības, bruņas un citas lietas nepārtrauktā kustībā.
Līdz ar to spēles process ir spriedzes pilns. Diemžēl ieroču pielietojamība ir nepilnīga. Proti, ir pieejami vairāki ieroči, bet lielākoties izmantoju Cycler un man pilnībā ar to pietika. Pārējie šaujamieroči likās lieki un prasījās, lai spēle aicinātu izmantot vairākus ieročus, piemēram, “lūk, te ir tāds pretinieks un tad man jāizvēlās tāds ierocis”. Vienīgi šo procesu atsvaidzina mans vairogs, kuru mētāju, lai iekļūtu jaunās telpās, iznīcinātu pretiniekam bruņas, nogalinātu un tā tālāk.
Šaušana kļūst vienveidīga un šķiet, ka atkārtoju vienu un to pašu
Taču vēlāk šaušana kļūst vienveidīga un šķiet, ka atkārtoju vienu un to pašu. Atkal bars pretinieku un atkal jāskraida, jāšauj un tas stils jāatkārto vēl un vēl. Atkal jāaiziet uz vienu vietu, jāiznīcina objekts, lai tiktu tālāk. Un man ļoti nepatika lidot ar pūķi. Kaut arī process ir interesants, tas kopumā nelikās aizraujošs un baudāms. Arī, kad iegāju titānā, var just, ka esi lielā robotā, kur zem kājām viss ir niecīgs un cīņas smagnējas, bet dižas sajūtas tas man neradīja.
Arīdzan stāsts nav aizraujošs. Man neviens tēls nerūpēja. Pat ne pūķis ar kuru nav iespējams radīt emocionālu saikni, ņemot vērā, kas ar viņu notika vēlāk. Viss man bija vienaldzīgs. Tikai reti brīži, kur es sajutu galveno varoni, kā viņam nepaveicas, kā cenšas un tamlīdzīgi. Spēle ļauj sajust varoni, bet ne atmiņā paliekošā veidā.
Spēlē ir asums, ātrums un spriedzes netrūkst. Jābūt možam kā zaķim. Tas ir vienīgais, kas spēlē man patika
Esmu vīlies grafikā. Tā nav iespaidīga. Tā ir viduvēja, dažreiz šķiet slikta – attēls izplūdis, nav asu tekstūru, skatu, kas liktu acīm priecāties. Es biju gaidījis ko vairāk, bet tā vietā piedzīvoju salīdzinoši švaku vizuālu atainojumu. Bez tam spēlē ir nopietnas tehniskas ķibeles, kas man neļāva tālāk progresēt, kā tikai spēli restartēt. Vienā gadījumā man pretinieks tā iemauca, ka es aizlidoju pa gaisu tumšajās debesīs un nedomāju apstāties. Otrreiz pēc nāves piedzimu aiz slēgtām durvīm, kurus vairs nevaru atvērt. Bet kadru skaits gan bija savu uzdevuma augstumos, nekas neraustījās un spēle neuzkārās.
Bosu cīņas ir ļoti vienkāršas un nekā aizraujoša. Vienīgais, kas man spēlē patika ir asums un spriedze, kas visu laiku liek būt možam. Patika, ka laika gaitā ieročus var uzlabot un padara spēles procesu vēl izaicinošāku un trakāku. Bet galu galā Doom: The Dark Ages nešķiet pēc ievērojamas spēles par kuru gribu stāstīt draugiem un to atcerēties.
Atbalsti: patreon.com/konsoles
Paldies maniem lielākajiem atbalstītājiem *Arvim, Sandim un Vitai*
Doom: The Dark Ages
