Pēdējo desmit gadu laikā mani neviena šaušanas spēle nav tā aizrāvusi kā Marathon…
Videospēli apskatam nodrošina “PlayStation”
Jā, Marathon ir kārtējā šaušanas spēle. Jā, Marathon ir kārtējais extraction šūteris, taču tās sajūtas, ko sniedz spēle, ir unikālas. Katrs mačs var būt citādāks, un es nevaru zināt, ko sagaidīt, kādi pavērsieni notiks. Varbūt jau mača sākumā mūs cita komanda pārsteigs ar vērienīgākajiem ieročiem un violetiem vairogiem, ka mūs notrieks kā odus un spēle beigsies. Vienreiz bija sāpīgi, jo pazaudēju ļoti glītu snaiperi.
Nākamajā mačā spēlēju ar svešiem cilvēkiem un teicu, ka pazaudēju sev mīļāko snaiperi, un šie visi kā viens izteica līdzjūtību it kā man būtu pienākušas sēras par ko es nedaudz pasmēju. Ja godīgi, daudz Marathon spēlētāji ir atsaucīgi un labprāt runā, komunicē, pajokojas un dara savu darbu. Kā izrādās, pa spēles karti nav tikai tukši jāstaigā, meklējot labumus kā dzīvības, ieročus, munīciju un citus brīnumus, kurus pārdodot var dabūt labu naudu, bet arī jāpilda misijas.
Mani pārsteidza tas, ka spēlē ir ļoti daudz uzdevumi un arī sava veida stāsts, kur mākslīgais intelekts un citas man neizskaidrojamas parādības stāstīs par misijām un vairāk par Marathon pasauli. Taču jāsaka, ka tas nav sevišķi aizraujošs un es to gluži nevaru uztvert kā pilnīgi stāstu, bet gan kā papildus elementu, kas veido naratīvu un atklāj vairāk par to, kas šeit notiek.
Marathon kopumā šķiet ļoti kvalitatīva, kur ir piedomāts pie katra sīkuma
Lai arī misijas var šķist līdzīgas, man neradās sajūta, ka daru vienu un to pašu. Dažreiz man tikai jāizpilda viens uzdevums, piemēram, jāatrod kāda speciāla lieta. Citreiz vienas spēles mačā jāizdara veseli trīs uzdevumi, kaut kas jāatrod, tad tas jānogādā uz attiecīgu vietu un kaut kas jāuzspridzina, un pie reizes beigās veiksmīgi jāteleportējas jeb Exfil, lai tiktu prom no tās pasaules. Lūk, tas ir izaicinājums, jo, ja nomirsti, visi trīs uzdevumi būs jāpilda pa jaunam nākamajā mačā.
Marathon kopumā ir ļoti kvalitatīva, kur piedomāts pie katra sīkuma. Balanss resursu vākšanā, šaušanā, maču dažādībā, viss likās labi pasniegts un nelikās, ka spēlēšanas procesā būtu kāda nepilnība. Šaut pretiniekus ir aizraujoši. Pasaule bīstama, kur toksiskie augi tevi vairāk nogalina nekā paši spēlētāji. Grafika izskatās skaista, mistēriska, atgādina Mirror’s Edge krāsas un toņus. Lokācijas interesantas, kur var uziet vēl jaunas un nebijušas vietas un nostūrus. Kustināt ieroci un vadīt savu varoni ir plūstoši un patīkami. Tik man dažreiz bija problēmas ar interneta savienojumu, ka pat no spēles izmeta ārā. Vai arī vispār nevarēju tikt mačā. Tas notika ļoti reti. Bet, kas ir interesanti, ja tomēr man pazūd interneta savienojums un es vēlāk agriežos Marathon, spēle var dot man iespēju atkal atgriezties mačā un turpināt no vietas, kur sāku.
Katram varonim pie reizes ir savas spējas un es izvēlējos vienu cīkstoni, kas prot ātrāk skriet un lekt divreiz augstāk. Atminos, ka mačā palika pēdējās minūtes un mums ar komandu ir jātaisās lapās. Mēs skrienam kā vējš uz pēdējo teleportāciju, un jūtam, ka nepaspēsim. Es ieslēdzu savas varoņa superspējas un auļoju divreiz ātrāk. Uzspēju pēdējā sekundē par mata tiesu, kamēr manējiem tas neizdevās un viņi zaudēja visu. Turpretī es veiksmīgi teleportējos ar visiem saviem savāktajiem resursiem, izpildītām misijām un jauniem ieročiem. Sajūtas bija vienreizējas.
Marathon pēdējo desmit gadu laikā pirmās personas šūtera žanrā mani ir aizrāvis visvairāk
Man patīk šādi momenti, ko sniedz Marathon, ka dažreiz man ir jāizdara būtiski lēmumi. Proti, esmu izpildījis visus uzdevumus un viens jauks spēlētājs man palīdzēja. Tagad man ir iespēja tīt makšķeri un veiksmīgi teleportēties, pasūtot savus komandas biedrus dažus mājās tālāk, bet sirds neļāva, jo manējo palīgu nošāva. Viņš atradās 200 metru attālumā un es pieņēmu lēmumu: “Pie kājas, nolāpīts, neiešu uz teleportāciju, bet gan došos glābt savu komandas biedru.” Man tas izdevās, es tiku pie viņa un atdzīvināju, bet nez no kurienes izlīda kāds cits spēlētājs ar nazi rokās un mūs abus apvāca. Tā rezultātā pazaudēju vienu no labākajiem resursiem, kādu biju spēlē salasījis un kā vārdā – glābt kādu citu. Un mani tas mierināja, jo, lai cik muļķīgi tas izklausītos, tas parāda kāds cilvēks esi. Proti, citi spēlētāji vienkārši uzmet, piemēram, atstāj tevi vienu pašu vai arī, kad es nomirstu un viens mans komandas biedrs otram saka tā: “Eu, paņem viņu ieročus un bēgam prom.” Atzīšu, ka pats neesmu bijis vienmēr ar baltiem cimdiņiem, bet bija interesanti pavērot sevi, kā pieņemu lēmumus un kas man šķiet ētiski vai pareizi rīkoties attiecīgā situācijā.
Marathon ir viena no labākajām šaušanas spēlēm kādu esmu spēlējis un pēdējo desmit gadu laikā pirmās personas šūtera žanrā aizrāvis visvairāk. Pat pēc vairāk kā 50 nospēlētajām stundām spēle visu laiku ievelk un ir interesanti. Ne mirkli nebija garlaicīgi, pat naktīs varēja mierīgi spēlēt, kamēr citās spēlēs būtu aizmidzis. Marathon ir lieliska, svaiga ar rūpēm bagāta šaušanas videospēle, kuru varu ieteikt ikvienam.
Atbalsti: patreon.com/konsoles. Padies maniem lielākajiem atbalstītājiem!
*KONSOLES ZVAIGZNES*
*KONSOLES GODA VIESI*
Arvis
Vita
*KONSOLES CIEMIŅI*
Sandis
Marathon
