“Saņēmu ļoti daudz atsauksmes – dažas pretrunīgas kā ej prom, šeit māja tikai geimeriem… un jā, tas man tiešām tādu stipru asociāciju izveidoja kanālam (MissCoookiez), ka meitene, kas glezno, meitene, kas zīmē,” saka Twitch straumētāja Sandra Rudzīte…
Sandra Rudzīte ar Twitch nodarbojas jau piecus gadus un ir sasniegusi 176 000 sekotājus. Viņa savas gaitas aizsāka kā geimere, taču vēlāk saprata, ka viņas aicinājums ir gleznošana. Tādēļ, par spīti, toreizējiem Twitch noteikumiem, Sandra uzdrīkstējās gleznot, un beigu beigās Twitch iekļāva arī radošo sadaļu.
Kā tu aizsāki savas Twitch gaitas?
Tas bija ļoti spontāni. Pirmām kārtām, man vienmēr ir interesējušas datorspēles. Un Twitch tomēr ir balstīts uz geimera kultūru. Un manā vidē nebija neviena cilvēka, kas atbalstītu manu hobiju. Es jutos ļoti nesaprasta ar savu mīlestību pret datorspēlēm. Pilnīgā nejaušā kārtā es ieraudzīju Facebook postu no savas draudzenes, kura ir mana vienīgā draudzene, kas arī spēlē datorspēles. Tā ir mūsu kopīga lieta. Viņa publicēja, ka ir tiešraidē, un spēlē datorspēles. Man tas likās ļoti, ļoti interesanti. Es paskatījos, ko viņa dara. Uztaisīju savu profilu un arī sāku to pašu darīt, tā arī neapstājos. Tas aizsākās 2013. gadā, un neviens nezināja, ko tu dari, kāpēc tu to dari. Visi vienkārši spēlējās ar to platformu, un neviens nesaprata, ko mēs tur darām.
Kas tevi motivēja turpināt iesākto?
Es aizsāku tiešraidi, un sāku spēlēt savu mīļāko spēli. Tas ir patīkami. Ir prieks. Un uz tiešraidi atnāk cilvēki, kuriem tāds pats prieks. Tā bija forša sajūta. Pirmo pusgadu es tikai uz šīs sajūtas straumēju. Un tā ir tā motivācija. Patīkami to darīt. Tā ir kombinācija ar kādu vientulību, ka nav ar ko padalīties. Un ir šī auditorija, kopīgie domu biedri, mīlestība pret cilvēkiem, kā arī aspekts – gribas sevi parādīt, gribas būt uzmanības centrā. Tādēļ gribas atkal, atkal un atkal atgriezties tiešraidēs.
Kāda veida saturu tu piedāvā saviem skatītājiem?
Tas ir mainījies gadu laikā, jo šobrīd tiešraidēs dominē nenopietnība un joki, jo man ir izdevies izveidot tādu grupu ar cilvēkiem, kuri, man šķiet, ir vairāk tādi nopietnāki. Mani strīmi šobrīd izskatās pēc mākslas, jo es tiešraidēs gleznoju. Piedevām arī sarunas. Un tās sarunas ir ar filozofisko ievirzi. Tas ir diezgan netipiski spēļu platformai, bet tajā pašā laikā iepinās arī smieklīgi momenti. Tas viss notiek dabīgā procesā. Man patīk piedāvāt tiešraides kā atvērtu dienasgrāmatu, proti, mākslinieku dienasgrāmatu. Tādas ir tās galvenās iezīmes. Jā, mākslas aspekts tur ir, bet tas nav pats galvenais. Tāds mikslis, kas sastāv no sarunas, mākslas, un veido to atmosfēru.
Bet par videospēlēm nav aizmirsts?
Videospēles man ir nobīdītas maliņā. Bija laiks, kad es straumēju tikai datorspēles. Un tad man vajadzēja izdomāt, kā lai es izceļos citu vidū. Turklāt tajā laikā nedrīkstēja Twitch neko citu piedāvāt, kā tikai datorspēles. Tad es uzdūros vienai meitenei, kura spēlēja League of Legends. Tas mani ļoti iedvesmoja, jo šeit meitene izrāda savu talantu geiminga tiešraidēs. Es atcerējos, ka man ir mākslas bekrounds (fons), un iedomājos to, kaut kā iekļaut. Tas bija nedaudz pretlikumīgi, bet es ar to argumentēju kā vienkāršu interaktīvu sadaļu manā tiešraidē ar skatītājiem. Katra tiešraides beigās veicu izlozi, kur vienam skatītājam zīmēju portretu. Tādā veidā es uzzīmēju 500 portretus.
Un katrs cilvēks tev sūtīja bildi, lai viņu uzzīmētu?
Jā, atsūta bildi tiešraidē un es uzzīmēju viņa portretu. Tas bija bišķiņ nelikumīgi, bet tas manam kanālam iedeva ievirzi, kas ļāva izrādīt manu talantu. Un tad gadu pēc šī brīža, Twitch platforma pavērās nedaudz plašāka un iekļāva atsevišķu kreatīvu sadaļu, kur varēja darboties tikai ar mākslu. Vienā brīdī atskārtu, ka neesmu talantīga geimere, un lai tajā veidotos karjera, tad tomēr kaut kādam talantam ir jābūt, citādi attīstības nevar būt.
Nonākot strupceļā, tādā kā izmisumā, es sapratu, ka man nav nākotnes geiminga nozarē. Jā, tajā brīdī bāzējos uz spēli League of Legends, bet tad es izdomāju, ka vienkārši vēlos gleznot šo spēli. Nevis to spēlēt, bet gan gleznot. Tas bija ļoti neparasti. Es laikam biju vienu no pirmajām, pamanītākajiem kanāliem, kas mēģināja darīt kaut ko citu, kas nav saistīts ar geimingu. Un League of Legends tajā brīdī bija viena no lielākajām spēlēm. Tas man palīdzēja izcelties.
Saņēmu ļoti daudz atsauksmes – dažas pretrunīgas kā “ej prom”, “šeit māja tikai geimeriem”… un jā, tas man tiešām tādu stipru asociāciju izveidoja kanālam (MissCoookiez), ka meitene, kas glezno, meitene, kas zīmē. Es tad sapratu, ka man pie tā jāpaliek. Kritika ar laiku palika arvien mazāka un mazāka, jo beigu beigās tā māksla pārņēma, kas bija kaut kas unikāls. Tas atver iespēju veidot dziļākas sarunas, jo nav nekādi novērsošie ekšeni, kā tas ir videospēlēs.
Kā tu sasniedzi tik lielu auditoriju skaitu, proti, sekotāju, kas ir 176 000?
Piecu gadu laikā. Bija viens moments, proti, straujā augšanas periodā, kur es vairākiem simtiem skatītājiem zīmēju šos portretus. Bija arī tāds viens moments, ka stimulācija, solījumi, ka ja mēs dabūsim tik daudz sekotāju, tad būs tāda balva. Šķiet, ka tas vairāk īsti nestrādā. Tas viss ir dabīgs process, jo nekas tāds īsti netika darīts. Vienīgais, es biju populārā kategorijā, darīju aktuālas dažādas lietas. Bet es to darīju nevis, lai sasniegtu kādu konkrētu sekotāju skaitu, bet lai vienkārši izceltos. Twitch ir vairāk kā sacensība. It īpaši agrāk tas bija tik manāmi. Tagad ir tā, ka to straumētāju ir ļoti daudz. Agrāk tā sacensība bija par to, kuriem vairāk dzīvo tas skatītāju skaits. Arī tagad tas ir, bet tā sacensība vairs nav tik asa, vismaz man nav. Tiesa, agrāk tas bija. Tika veidoti arī dažādi interesanti pasākumi (events) – piemēram, savulaik tika izveidots League of Legends turnīrs, kas man arī iedeva tādu atpazīstamību.
Tu noorganizēji League of Legends turnīru?
Jā, es biju organizatore. Tas bija interesanti, ar dažādākām aktivitātēm, kas izceļas uz citu fona. Bet tieša stimulācija, lai sasniegtu attiecīgu sekotāju skaitu, tas man nebija principāli svarīgi.
Tu papildus necenties reklamēties, lai to popularitāti audzētu, vai arī tas viss vienkārši notika dabiski, aiz savas iniciatīvas?
Jā, vairāk vai mazāk. Tikai pašā sākumā, es savā personiskajā Facebook profilā publicēju savu saturu, kur nāca klāt skatītāji. Un tie skatītāji bija draugi no reālas dzīves, kas ienāca aiz ziņkāres paskatīties, kas īsti tur notiek. Īstenībā, es arī citiem iesaku tā darīt, jo nav jēgas sēdēt ar pilnīgi nulle skatītājiem. Tādēļ vari publicēties Facebook, lai savus draugus aicinātu skatīties. Tad vismaz kāda aktivitāte un interakcija sāk veidoties.
Un tie draugi to visu paziņo citiem.
Svarīgi ir arī zināt to kontekstu, ka platforma tad nebija tik liela. Un es laikam Skyrim spēlēju, kas ir viena no manām pirmajām spēlēm. Ir spēles, kurām ir mazas, bet tādas aktīvas grupas, kuras uzrodas uz šīm spēlēm. Skyrim ir viena no tādām klasiskajām spēlēm, kurām jau izveidojusies fanu bāze, un tai nav liela konkurence, vismaz toreiz. Tajā laikā varēja izcelties. Tagad tas klimats ir sarežģītāks.
Twitch, tas tev ir kā hobijs vai kā darbs?
Kā darbs, kā dzīves veids. No vienas puses to grūti dēvēt par darbu. Interesanti, bet tas ir darbs, lai veidotu tiešraidi, lai to attīstītu, un vēl citas ekstra foršas lietas, kas varētu palīdzēt. Proti, ļoti daudzi uzdevumi ir jāizdara. Atklāti sakot, ar vienu cilvēku droši vien nepietiek, lai ar to visu nodarbotos. Vajag arī kaut kādu palīgu. Bet interesanti ir tas, ka ir sajūta, ka tu nestrādā ar to, bet vienā brīdī visi cilvēciskie resursi beidzās, un tad esi tādā kā komā – kas notiek? Jā, tas īstenībā ir patīkams darbs, bet tajā pašā laikā to par darbu droši vien uzskatīt nevar. Kā nekā, to daru piecus gadus.
Cik vidēji stundas tu pavadi dienā straumējot?
Vidēji varētu būt aptuveni sešas stundas.
Sešas stundas, vai to nav grūti izturēt?
Darbs taču ir vidēji astoņas stundas.
Taisnība.
Tas grūtais ir tas, ka šis visu laiku ir jādara nepārtraukti. Labi, esmu sešas stundas tiešraidē, bet stundu pirms tam es vēl gatavojos, lai visu pārbaudītu, vai viss ieslēgts, ko arī var pieskaitīt pie darba. Tas process nav tik momentāli. Ir arī jādara citi sīkumi. Tiesa, tos var optimizēt un nav tik svarīgi. Grūtums ir tas, ka šis viss aizņem pilnīgi visu tavu dzīvi. Tad tu arī brīžiem jūties nogurusi un citreiz nevar saprast no kā.
Kā notiek visa šī sagatavošanās?
Piemēram, gaismiņas ieslēgšana, kameras uzstādīšana. Visu ierīču noregulēšana. Visu programmu ieslēgšana. Tagad tas viss jau notiek salīdzinoši ātri. Man pat ir uztaisīta speciāla atsevišķa istaba, kur principā ienāk un visu ieslēgt.
Ā, ar vienu podziņu un čik – darīts?
Vajag vairākas podziņas, bet tagad labāk ir panelis ar pogām, kur īstenībā, nospiež vienu pogu un viss pārējais automātiski ieslēdzās. Tehnoloģijas ir attīstījušās.
Tas gan, tehnoloģijas ir strauji attīstījušās. Lai nu kā, vai ar Twitch Latvijā var nopelnīt?
Twitch ir globāla platforma. Priekš Latvijas tur var nopelnīt salīdzinoši okay. Tur ir baigais randoms (neparedzami apstākļi). Viņiem ir attīstīta kultūra ar tiešu cilvēka atbalstu. Tas nozīmē, ka ar reklāmu, ja tu gadījumā neesi viens no top, tad visdrīzāk tur tā pelnīšana ar reklāmām īsti nenotiks. Man arī ir personīgā pieredze ar sponsoriem, bet tur nav tā industrija attīstīta. Tur vajag kaut kādas unikālas idejas. Mārketinga idejas. Man liekas ar to visu problemātiski nodarboties. Un jā, tur lielākoties ir tas cilvēciskais atbalsts. Tas savukārt ir baigais randoms.
Tā ir veiksmes spēle, savā ziņā.
Veiksme spēle, jā. Bet tajā visā nestabilitātē… ja tas ir atkarīgs no cilvēka atbalsta, tad man ir stabilitāte. Un varu teikt, ka savā piecu gadu laikā ir diezgan stabili. Nav tā, ka vienu mēnesi ir milzīgs atbalsts un otrā nav. Tā nav. Tiesa, tas variējas, bet samērā tas ir stabils. Turklāt Twitch arī nodrošina to abonēšanas (subscription) iespēju, kas izmaksā pēc pusotra mēneša, kas savā veidā nodrošina tādu mazliet prognozējamu klimatu. Tu vari šo to redzēt. Tādēļ nav tādas situācijas, ka piepeši šomēnes viss un nākammēness ir nulle. Tādējādi vari drusku plānot, adaptēties, un veikt kaut kādas stimulācijas, izdomāt pasākumus, kas pievērstu vairāk uzmanības. Tādējādi piesaistīsi vairāk auditoriju. Nav tā, kā tā ir pilnīgi nedroša vieta. Tā veiksme pakāpeniski būvējas, un man liekas, arī pakāpeniski norietēs, ja kaut kas tāds neparedzams notiek.
Galvenais ir neatlaidība un ticība sev…
Nu jā, vajag sekot līdzi. Ja tu redzi, ka tavi reitingi sāk krist, cilvēki dodas prom, tad vajag padomāt, ko es daru, varbūt kaut ko pamainīt. Ir svarīgi tā adaptācija, jo nevar tā vienkārši ieslēgt tiešraidi un viss aiziet. Varbūt kāds var, bet tomēr šķiet, ka vajag just to klimatu. Just, vai cilvēkiem ir interesanti. Jāmeklē tāds balanss.
Kas ir dīvainākais, kas ar tevi ir noticis tiešraides laikā?
Vienu reizi man balkons bija vaļā, un man patīk straumēt tieši naktīs un vakaros. Tumša, melna nakts, un sevišķi vasarā gaisma piesaista daudzus kukaiņus. Tā bija karsta vasaras diena, un man vaļā ir balkons, aizmugurē. Un pēkšņi bzzzzz ieraugu sev priekšā milzīgu lidojošu kukaini. Ārprāts… man liekas, ka es nobļāvu savu balsi. Pēc brīža vēl viens kukainis tāds aizlido. Es nekad nebiju redzējis šādu kukaini (izrādījās, ka maijvaboles). Tie veidoja drausmīgu skaņu. Pēdējās 40 minūtes es bļāvu un ar putekļsūcēju mēģināju noķert tās maijvaboles. Jā, tas bija smieklīgi. Man bija pilnīgs šoks.
*Abonē Patreon un saņem ekskluzīvas lietas*
CIENĪJAMAIS LASĪTĀJ, ja tev rūp tas, ko mēs darām un vēlies mums palīdzēt attīstīties – abonē Patreon, jo tā ir iespēja Latvijā izveidot nopietnu videospēļu mediju un tev piedāvāt interesantāku un labāku saturu. Paldies, visiem, kuri mūs atbalsta. Tas mums daudz nozīmē!
