Es pie sevis teicu, ka nekad mūžā vairs neko līdzīgu Nioh 2 nespēlēšu! Kaut mani metiet ar kurpēm – aizmirstiet! Ilgi domāju, vai vēlos spēlēt Demon’s Souls. Par laimi pamēģināju, un spēle momentāli ievilka ar geimpleju un vienu no dziļākajām atmosfērām, kādu jebkad esmu sajutis videospēlēs…
Demon’s Souls piemīt kaut kas apburošs, ko nespēj vārdos izteikt. Spēlēju, un man ir bauda. Patīkama sajūta cīnīties ar pretiniekiem, jo kaujas notiek tīkami lēni. Tās ļauj laicīgi reaģēt pret ļaundara uzbrukumiem. Par to arī ir spēle, iepazīsti pretinieku, mācies no kļūdām un meklē labāko veidu, kā to piebeigt.
Atmosfēra ir baudāma un apburoša
Bet tieši atmosfēra, kas spēlē kūsā ir sasodīti vienreizēja. Nerunāju par muzikālo pavadījumu, bet gan par auru. Tā ir dzirdama visādos veidos. Gaiss šķietami ir saklausāms. Vējš pūšs un ienāk telpās. Attālumā zobeni krīt un džinkst. Vārna, kad tā iekliedzas, reāli rodas sajūta, ka tas notiek blakus. Pie skaņas spēļu veidotāji ir pamatīgi piedomājuši, radot apbrīnojamu pasauli. Tas ir tiešākais iemesls, kādēļ spēli izgāju līdz pašām beigām, neskatoties uz grūtumu un sarežģītiem bosiem.
Tiesa, ne visas vietas radīja šo iespaidīgo gaisotni, bet atmiņā ir palikušas vismaz trīs lokācijas. Viena visspilgtāk kaut kādā pazemē, kur tevi apņem asinis peļķe. Pa tām ir jāiet, vairākas acis pie kājām peld vai sienās iesūnojušās skatās apkārt. Jāgalina dīvaini briesmoņi. Pēdējo reizi tik dziļu un kaifīgu atmosfēru man spēja piedāvāt tikai Max Payne 3 2012. gadā.
Nioh 2 trakoju kā valzirgs, taču Demon’s Souls biju mierīgs kā akmens
Man ļoti nepatīk brīži, kad nomirstu, jo tad līmenis jāsāk pa jaunam. Vienalga, vai tas bija vidusdaļā vai beigās pie bosa. Nioh 2 spļāvu laukā lamuvārdus un izveda no pacietības. Turpretī Demon’s Souls biju krietni mierīgāks. “Labi, man neizdevās, kādēļ?” Domāju taktikas, kādas maģijas izmantot. Domāju, kā pareizāk attīstīt varoni – spēku, izturību, dzīvības, aizsardzību un tā tālāk. Pacietība un ieguldītais laiks, lai izprastu, kā lietas strādā – deva panākumus.
Diemžēl šajā spēlē stāstu nepasniedz tā, kā es gribētu. Proti ar vairākām īsfilmiņām, kuras ir dziļas un rada tuvību ar varoni. Tās gandrīz nav. Mans cīkstonis vispār nerunā, tikai prot teikt “ā”, “ē” un “ī”. Bet stāsts tiek pasniegts citādāk. Tieši to, ko daru, attīstu varoni, cenšos būt labāks, un kam eju cauri, veido šo vēstījumu. Tas izdodas un noturēja manu uzmanību.
Videospēle mani pārsteidza
Demon’s Souls ir noteikti man šī gada lielākais pārsteigums, jo iepriekš teicu, ka nekad souls tipa spēles nespēlēšu. “Nekad, nesaki nekad” ir tāds tieciens. Jūtos lepns un priecīgs, ka nepadevos un izgāju šo videospēli. Paldies Demon’s Souls, kas man piedāvāja spēcīgas sajūtas, brīžiem baudu un ilūziju, ka esmu kļuvis par leģendāru varoni, pieveicot visus bosus, kas stājās manā ceļā.
Ja tu vēlies skatīties spēļu apskatus, pirmos iespaidus un citus video ātrāk, kā arī dabūt papildus foršus bonusus, uzmet aci manā Patreon lapā. Tajā ir iespēja kļūt par Konsoles patronu (arīdzan Konsoles Draugu vai Varoni forumā): https://www.patreon.com/konsoles 🙂 .
Videospēli apskatam nodrošina PlayStation Latvija
Pasūti Demon’s Souls (73,99 EUR) caur videospēļu internetveikalu LoveGame.lv
Demon's Souls
Vājprāts ne apskats.
Cerams ka, kad spēlēji un Tev bija bauda, mitrās salvetes bija pa rokai.
P.S. Dzēst komentārus nav smuki.
Tu uzmanīgi, par šādiem komentāriem tevi var pasludināt par manu viltus profilu un nobanot no foruma 😀
Man tāda sajūta,ka tos aprakstus ,kas bija jēdzīgi,nemaz nerakstīja Oskars.
Tieši tas, ka viņam patiešām ir puslīdz normāli apskati norāda uz to, ka viņš nevis nevar, bet negrib taisīt kvalitatīvu saturu.
Biedri, jūs ta te noreklamejat Oskara apskatu, ka es arī paskatījos, par ko tad iet tā runa.
Ir cilvēki, kam vienkārši nesanāk… Lai gan šeit gribētos šo teikumu izlabot uz – Ir cilvēki, kas nevēlas, lai sanāktu. Kā jau iepriekšējie minēja – šo par apskatu, būtu grūti nosaukt.
No savas puses gribētu piebilst, ka šis drīzāk izklausās pēc dramaturģijas pulciņa jaunākā dalībnieka veikuma, kurš bez tam vēlas kļūt par dzejnieku.
Citu izskaidrojumu uzspīlētajai intonācijai, kas izklausās vienkārši smieklīgi – neredzu. Tāpat katru reizi es nāku šeit nevis lasīt apskatu, bet meklēt kārtējos brīnumaini dziļi un baudāmi pasniegtos salīdzinājumus. 😉