Sifu ir spēle, kas pārbauda tavu pacietību. Tā tevi izaicina un ļauj sevi kā personību iepazīt vairāk. Cik tālu tu esi gatavs iet, lai pārspētu pats sevi jeb savas iekšējās pretestības?…
Spēli esmu izgājis. Pavadīju 19 stundas.
Paldies par videospēli saku “PlayStation Latvija”
Esmu spēlējis souls tipa spēles kā Demon’s Souls Remake un Nioh 2. Bet neviena no tām mani nesatricināja, kā Sifu. Es vienubrīd salūzu un pie pēdēja bosa teicu “es nevaru viņu pieveikt”. Es gribēju padoties un pielikt punktu mocībām. Pretestība bija tik liela, ka gribēju visus pasūtīt dažas mājas tālāk.
Bet manā sirdī mājo kaut kāda spītība. Neesmu mīkstmiesis un tā vienkārši pie grūtībām nepadošos. Tādēļ sakodu zobus, ievilku dziļu elpu krūtīs, un prātoju, kā varu šo vienu no stiprākajiem bosiem, kādu jelkad nācies cīnīties spēlē, uzvarēt. Kāds ir viņu vājākais punkts.
Lai uzvarētu pēdējo pretinieku, tas mani aizņēma vairāk kā pusi spēles laika
Cīņasspars un ticība sev ir šķietami tas, kas ļauj man saprast, par ko ir kungfu. Tā ir sevis izzināšana un tiekšanās pēc ideālā, kuru ceļā ir neaptveramas grūtības. Tās tevi apturēs, ja nu vienīgi tu to pieļausi. Taču, ja tiksi tam cauri un turpināsi iet uz priekšu, beigās sagaida lielisks apbalvojums. Un es to spēlē izjutu kā patīkamu gandarījumu un lepnumu par sevi.
Sifu ir kvalitatīva kaušanās spēle, jo cīņas ir ļoti ātras, plūstošas un aizraujošas. Jāliek bloki, jāizvairās, paņēmieni, un tas jādara precīzi laikā, citādi dabūsi pa galvu. Katrs pretinieks nav ar pliku roku ņemams, jo ikviens var tev nodarīt pāri.
Katru reizi, kad nomirsi, tavs varonis novecos. Un jo vecāks viņš paliks, jo mazāk dzīvības viņam būs līdz brīdim, kad iestāsies pilnīga nāve. Tad līmeni būs jāsāk no jauna vai arī visa spēle, ja vēlies būt gados jaunāks.
Daži spēles elementi ir ļoti triviāli
Jo jauneklīgāks esi, jo lielākas iespējas tikt tālāk un uzvarēt pēdējo ienaidnieku. Taču bosi ir ar savu viltību un nevienu no tiem nevar nosaukt par viegliem, jo katram ir divas stadijas. Pirmā, mierīgā, otrā, kad bosam aizbrauc jumts.
Vizuāli spēle ar neko nepārsteidz. Grafika ir viduvēja, taču pietiekami saistoša, lai vietām acīm būtu prieks. Diemžēl īsfilmiņu Sifu ir ļoti maz un ar galveno varoni nevar satuvināties, jo kā personība viņš ir tukšs un maznozīmīgs.
Līdzīgi ir ar stāstu. Tā ir par atriebību, taču vismaz zinu un saprotu, kādēļ mans vadītais virtuālais cilvēks grib atriebties, ko viņš dara un kāda ir viņu motivācija. Tādēļ vēstījumā nav nekā diža un nebijuša, taču šo to var pamācīties.
Par laimi, nevienu gļuku spēlē nepiedzīvoju. Viss strādā labi, dinamiski un bez acīmredzamām problēmām. Par to vien spēles veidotājiem Soclap uzsaucu kakao!
Sifu lieliski parāda, kāds ir spēlētājs un kā viņš tiek galā ar savām emocijām un neveiksmēm
Daži Sifu spēles elementi ir salīdzinoši primitīvi, taču meistardarbs ir vienā aspektā – cīņa ar sevi. Atminos, ka kārtējo reizi nomiru pie pēdējā bosa, un uz momentu es spēcīgi sažņaudzu rokās pulti, un nule gribēju to pārlauzt uz pusēm. Sekunžu laikā mistiskā veidā es apturēju sevi un to neizdarīju. Bitīt matos, pietrūka vēl nedaudz, un aiz dusmām būtu iznīcinājis savu mīļo kontrolieri.
Ja spēle rada dziļas emocijas, kur beigās gaida patīkams iznākums, domāju, ka tas ir piedzīvošanas vērts. Tiesa, Sifu ir domāta specifiskai auditorijai, geimeriem, kuri ir gatavi stāties pretī grūtībām, mācīties no kļūdām un pārkāpt pāri brīžiem neiespējamām barjerām. Kad tu esi tām pārkāpis, rezultāts ir vienreizējs un atmiņā paliekošs.
Sifu
