Ja tu nesadarbojies ar komandu, tu ātri atvilksi galus. Ja tu viens iesi pa mežu, tu esi gardākās brokastis Dēmonam, ko vada cits spēlētājs. Evil Dead: The Game nav domāta cilvēkiem ar baltiem cimdiņiem…
Kamēr citās spēlēs vari būt viens un par komandas locekļiem nospļauties, jo man taču rūp, cik daudz esmu novācis, sakrājis punktus, lai būtu labākais – Evil Dead: The Game tas ir mazsvarīgi.
Protams, kad beidzas mačs rezultāta apkopojums nenāk par sliktu, lai redzētu, cik labi tu un tavi komandas biedri ir nospēlējuši. Taču pats svarīgākais ir komandas sadarbība nevis kāda individuāla profesionalitāte, jo vienam izpildīt uzdevumus, lai uzvarētu Dēmonu ir teju vai neiespējami.
Spēlei ir pie vienas vietas, cik ellišķīgi prasmīgs spēlētājs tu esi, bet tā novērtē, ja sastrādājies ar komandu
Kopumā ir pieci spēlētāji. Četri cilvēki un viens Dēmons, kas spēj izlikt lamatas, nobiedēt, lai iemiesotos viņa ķermenī un pārņemtu par viņu kontroli, vadīt auto, izsaukt miroņus un daudz ko citu. Pat var dzirdēt viņa garu, kas seko līdzi un centīsies reālā dimensijā kaut ko fiziski ietekmēt. Dažkārt ir nedaudz bail, bet jāatzīst, ka šī nav izteikta šausmu spēle, par spīti tam, ka tajā mīt baiļu aura. Proti, tā mani nenobiedē kā Outlast vai Resident Evil 7.
Sāku spēlēt kārtējo maču. Tīri labi iet, bet pēkšņi attapos, ka mani komandas biedri ir izgājuši no spēles un esmu palicis viens. Dēmons ir ļoti spēcīgs spēlētājs, kam ne tikai ir pieredze, bet, kas arī savu Dēmonu prasmju līmeni ir augsti attīstījis. Lai kā gribētos un lai cik uzmanīgs būtu, viens nav darītājs un nomiru, jo Dēmons tevi nepārtraukti vajā. Viņš savu enerģiju ātri atjauno, tikmēr es, lai kādu resursu atrastu ir kā ar kājām iet pa klaju karas lauku.
Taču, kad spēlē visi četri spēlētāji, viens ar otru komunicē, un patrāpas izaicinošs Dēmons, tad Evil Dead: The Game mirdz visskaistāk un mačs var būt sasodīti aizraujošs. Vienmēr ir vēlme uzvarēt katru Dēmonu, pat labākos, kādi spēlē eksistē, jo tos pievarēt pārņem lieliska sajūta.
Arī būt pašam Dēmonam ir interesanti, jo man ir liela vara un spējas spēlēties ar citiem spēlētājiem. Viņus vērot, galināt un pārsteigt nesagatavotus. Bet ir ļoti daudz jātrenējas un jāiegulda laiks, lai būtu ievērojamāks, jo jākrāj punkti un jāpilnveido savs Dēmons, lai tas būtu vēl bīstamāks.
Evil Dead: The Game ir spēle, kas raisa atkarību atgriezties kā Battle Royale
Evil Dead: The Game ir arī vienspēlētāja režīms. Tā mani nedaudz atgādina souls tipa spēles, jo tev ir jāiziet piecas misijas, jāvāc resursi, jābūt izveicīgam un nedrīksti nomirt, citādi viss līmenis jāsāk no nulles. Godīgi sakot, man patīk šīs misijas, jo tās tevi izaicina. Un katra misija ir arvien grūtāka, kur pēdējā pakutināja nervus un dabūju sev jaunu personāžu ar zobenu rokās ar kuru cīnīties tiešsaistē. Būs arī sestā misija, kas iznāks drīzumā un kuru gaidu.
Diemžēl spēle vizuāli ar neko neapbrīno. Man tā grafiski šķiet viduvēja, jo neatminos mirkli, ka kaut kur apstātos un gribētu pamielot acis. Bet kopumā spēle izskatās tīri solīdi un darbojas ļoti gludi bez raustīšanās.
Gandrīz viss strādā perfekti, jo būtiskus gļukus nepiedzīvoju, izņemot momentu, ka kaut kādu iemeslu dēļ nevaru atdzimt un vienreiz izmeta no spēles servera kļūdu dēļ. Vēl pamanīju dažas mazas nepilnības, piemēram, manam varonim bruņas sāka raustīties. Tādēļ varu apgalvot, ka spēle ir tiešām kvalitatīvi noslīpēta.
Taču pēc 30 nospēlētajām stundām spēle sāk nedaudz apnikt, jo lokācija ir viena un tādi pati, tikai mainās dienas cikls un laika apstākļi. Neskatoties uz to, es vēl gribu atgriezties un uzspēlēt kādu maču. Evil Dead: The Game var pielīdzināt Battle Royale, kurā var nemitīgi atgriezties vēl un vēl, lai sevi un komandu izaicinātu, kur beigās apbalvojumā par uzvaru saņem gandarījuma sajūtu.
Videospēli apskatam nodrošina LoveGame
Atbalsti “Konsoles” Patreon
Evil Dead: The Game
