Apskats: Cyberpunk 2077 (next-gen) – aptraipīts meistardarbs

Savādi, bet Cyberpunk 2077 man deva diezgan daudz pozitīvu lietu. Es atguvu ticību par cilvēkiem, sievietēm un mīlestību. Personāži kā Penema un Džūdija atmiņā paliks ilgi, jo šiem virtuālajiem cilvēkiem ne tikai piemīt seksapīlisms, kas savaldzina, bet arī skaistas īpašības un patiesa draudzība…

Ir videospēles, kuras tu vienkārši spēlē un ir videospēles, kas aizķer sirdi – dziļi jo dziļi. Cyberpunk 2077 ir viena no retajām spēlēm, kas mani paņēma tā, ka joprojām nespēju atgūties…

Penema ir mana sieviete, pareizāk sakot, V draudzene, ja tu izvēlies spēlēt ar vīrieša tēlu. Es pildīju visas viņas papildmisijas, ka beigu beigās mums bija romāns. Man tas izdevās caur dialogiem, kaut arī sākumā likās, ka aizšāvu greizi un jutos kā tāds idiots. Bet nē, pēc romāna mūsu attiecības uzlabojās un viņa ieguva manu uzticību, kas ļoti noderēja pašās spēles beigās.

Un šeit slēpjas Cyberpunk 2077 sirds un dvēsele. Personāži, dialogi un vēstījums spēlē ir vispēcīgākie elementi. Meistarīgi pasniegts un uzrakstīts, jo, lai ar kādu tēlu komunicētu, man vienmēr rūpēja, kā atbildēšu. Un ja man nepatika iznākums, es paņēmu load game un sāku pa jaunam, lai izvēlētos pareizāko atbildi. Turklāt runāšana ar cilvēkiem stipri ietekmē stāstu un beigas.

Ar Penemu un Džūdiju es izveidoju ciešāku saikni nekā ar citiem. Viņu balsis, ķermeņu valoda, sejas mīmika, šarms, problēmas, pārdzīvojumi un sajūtas, ko viņas man radīja ir sasodīti emocionāli spēcīgas. Bet tiklīdz izpildi misijas pie šīm jaunkundzēm, šī saikne tiek pārrauta. Pa retam viņas ko uzraksta un tas arī viss. Kad braucu ciemos pie Penemas un viņas draugiem, kur vienmēr esi laipni gaidīts, viņa teiks vienu un to pašu. Bet vismaz varu viņu samīļot.

V ar Penemu izveido visintīmākās attiecības. Tādēļ spēles laikā prasījās, lai starp viņiem būtu vairāk notikumu, jo tā arī mēs vienkārši nepasēdājām, nepadzerām dzērienu un neparunājam par dzīvi, ko viņa ierosināja, bet viss, kas bija, tikai kādu noslaktēt. Pietrūka jauni dialogi un vairāki interesanti mirkļi ar Penemu. Labs piemērs ir ar Red Dead Redemption II. Katru reizi, kad atgriezos savā nometnē, vienmēr notika kas jauns. Vienmēr bija par ko runāt un klausīties citos. Likās, ka komunikācija ir bezgalīga un cilvēki turpina dzīvot savas dzīves pat tad, kad neturpini stāstu vai tas jau ir beidzies. Cyberpunk 2077 tas ir tikai konkrētajos gadījumos, bet pēc tam tas viss pārtrūkst kā virve.

Biju pārsteigts, cik ļoti spēle ir “elpojoša”. Proti, tai ir daudz papildmisijas, ka vienubrīd nezināju ar kuru sākt. Vēlāk atklājas jauni uzdevumi, kas bija negaidīti un gandrīz katrs no tiem bija ļoti interesanti. Piemēram, robotiska izskata sievietei māc šaubas, ka vīrs viņu krāpj vai slepkava, kas tic dievam, nožēlo padarīto un vēlas, lai viņam piedod. Pat mazāk svarīgi uzdevumi spēja brīžiem atšķirties un pārsteigt ar jaunu stāstu kādam nelaimē nonākušajam.

Es izgāju visas misijas spēlē un piebeidzu stāstu. Pēc dažām dienām iznāca jauns ielāps 1.6. Es atgriezos un atklāju, ka biju palaidis garām diezgan daudz. Vēl nebiju uzvanījis dažiem cilvēkiem, kas dos jaunas papildmisijas un vēl jauni uzdevumi uzrodas sazin no kurienes. Spēle ir ar saturu bagāta.

Jo vairāk spēli spēlēju, jo vairāk to iemīlēju

Night City pilsēta ir viena no skaistākajām, dziļākajām un atmosfēriskākajām, kādu esmu piedzīvojis videospēļu pasaulē. Tā ir ļoti detalizēta un apgaismota vieta, kur ar interesi vēroju, kā izskatās lielpilsēta futūristiskajā laikmetā. Braucot vienkārši ar auto un izjust pilsētu naktī ir bauda. Ne vienu reizi vien apstājos un pētīju katru stūri, katru cilvēku, kā viņi ģērbjas, un kā ir mainīts viņu ķermenis ar implantiem.

Grafika ir diezgan iespaidīga. It sevišķi, kad esi pilsētā un telpās. Neesmu redzējis tik reālistisku nakti un tik daudz un spēcīgas gaismas, ka likās, es varu tūliņ apžilbt.

Mūzika ir burvīga. Tā rada spēcīgu un atmiņā paliekošu atmosfēru. Tā spēlējas ar spēlētāja emocijām un sirds stīgām. Vienubrīd man gandrīz asara nobira. Arī tīkami klausīties spēles radio, kur var dzirdēt labus meldiņus. Manas iecienītākās ir Pacific Dreams un Body Heat radio.

Cyberpunk 2077 šaušana nav gana dinamiska kā citās pirmās personas šaušanas spēlēs. Tā dažbrīd ir garlaicīga. Tāpat ir ar tuvcīņu, vienīgi ar zobenu ir jautri. Arī bosu cīņas ir triviālas, tukšas un ne līdz galam atveidotas, jo tās neatšķiras no citiem pretiniekiem. Vienkārši ej un šauj bez jebkādas intereses. Bet ir viena lieta, ar ko spēle atšķiras no lērumu citiem šaušanas garadarbiem. Cyberpunk 2077 es varu tiešām izjust ieroci, kad šauju. Es jūtu pretestību un DualSense ar vibrācijām to vēl vairāk pastiprina, kamēr citās spēlēs ierocis ir kā ūdenspistole.

Diemžēl “neslava” par spēles tehnisko stāvokli ir jūtama. Problēmas ir joprojām. Īsfilmiņā notiek sprādziens, bet mans sabiedrotais stāv kā statuja, un tikai vēlāk sapratu, ka šis tomēr ir aizgājis pie dieviem. Bija gadījums, kad tēls žestikulē, un viņam neierasti vienā rokā atrodas liels automāts, kas iet cauri viņu rokai un ķermenim.

Cyberpunk 2077 ir brīnišķīga pasaule, bet, ja patrāpas gļuks, tas ir kā žagars pa stilbiem

80 nospēlēto stundu laikā man tikai vienreiz spēle sāka jūtami raustīties uz tilta kādu pusminūti. Penema staigā un piepeši viņa kāpj augšā it kā te būtu neradzamas trepes. Dialogi mēdz pārslāņoties, ka divi cilvēki runā vienlaikus. Mūzika, kas nevēlas beigties. Un piecas reizes man spēle uzkārās. Un tā tālāk un tā joprojām. Kļūdu spēlē ir, un bieži aizēno visu skaisto. Bet kopumā Cyberpunk 2077 nešķita salauzta, tā ir labi spēlējama, vienīgi sarūgtina gļuki, kas ir kā sitiens pa seju.

Ir arī neloģiskuma – viena sieviete, kas strādā par bārmeni, palūdza man kādu novākt, bet es atraidīju. Mūsu attiecības pajuka. Viņa mani ienīst, bet tad sižetā patrāpas negaidīts notikums, un piepeši viņa mani pieņem kā labāko draugu, pat bārā ielies dzērienu. Bet pēc šā notikuma, viņa piepeši atcerās, ka neizpildīju viņas vēlmi, un ir dusmīga un par neko neielies kādu grādīgo.

Mākslīgais intelekts šajā spēlē ir kā zābaks. Brīžiem pretinieki stāv kā muļķi un nekustas. Tad nekas cits neatliek, kā atklāt savu vietu un uzsākt apšaudi. Dažreiz, kad braucu ar auto, nedaudz kādam pieskaros vai tuvu nobraucu garām, puse kvartāls bēg kur kājas nes.

Cyberpunk 2077 vēl joprojām ir kļūdas un trūkumi. Tā ir spēle ar milzu potenciālu, kuru, ja CD Projekt Red būtu līdz galam pedantiski nopulējuši un pilnveidojuši, tas nenoliedzami kļūtu par vienu no gadsimta spīdošākajiem meistardarbiem. Bet tāds tas arī ir patlaban, vienīgi aptraipīts ar tehniskajām nepilnībām. Neskatoties uz to visu, tieši īpašie, skaistie un emocionālie momenti ar digitālajiem cilvēkiem, ir tie, kas šo spēli padara par neaizmirstamu piedzīvojumu tiešā nozīmē un cienījamu mākslas darbu, kas mani paņēma ne pa jokam.

Atbalsti: https://www.patreon.com/konsoles