Pēc piecām nospēlētajām stundām God of War: Ragnarok pašlaik mani grafiski nepārsteidz tā, ka aiz sajūsmas salektos. Tāpat arī stāsts māc šaubas, vai tas būs pietiekami spēcīgs un piesātināts…
Videospēles apskata kodu nodrošina “PlayStation Latvija“
Nenoliedzami, spēle ir skaista. To, ko esmu redzējis savā televizorā ir kā pasaka. Un, kad ieslēdzu HDR, tad spēle kļūst vēl ievērojamāka, gaišāka ar izteiktām tekstūrām. Bet nav bijis brīdis, ka trakoti apbrīnotu redzēto. Vismaz ne patlaban.
Vēstījums ir interesants, kur Kratoss un viņa dēls Atrejs meklē mieru un atbildes uz noslēpumainiem jautājumiem. Sižets attīstās salīdzinoši labi, bet stāsts mani pašlaik nepaņem ar uzviju, jo uz savas ādas neizjūtu tādu kāpinājumu, sarežģījumu un emociju virpuli, lai man patiesi rūpētu.
Godīgi sakot, God of War: Ragnarok ļoti līdzinās 2018. gada God of War. Vadāmība, kaušanās un spēles process ir teju vai identiskas. Man ir sajūtas, ka spēlēju pirmo daļu. Neteiktu, ka tas ir slikti, jo uzlabojumi un papildinājumi kā nebijušas spējas un kustības, un citas lietas procesu ir padarījis vēl baudāmāku.
God of War: Ragnarok ir noķēris manu uzmanību. Tieši pasakoties cīņām, kuras esmu iecienījis visvairāk. Jauni paņēmieni, sitieni gan ar cirvi, gan ar asmeni. Ir visu laiku jādomā taktiski un ātri, kādu ieroci izmantot konkrētajā brīdī. Katru reizi, kad kādu pārcērtu uz pusēm – manā sejā rotājas smaids.
Bosu cīņas, kur pat nācās saiet konfliktā ar Toru, ir sasodīti vienreizējas. Iekrampējos pultī un āķis lūpā. Sajūsma viena pēc otras. Daudz dažādu veidu kā cīnīties, piemēram, Kratoss var pacelt stabu vai akmeni un mest pretiniekam. Ienaidnieks maina atrašanās vietu, kaušanās stilu, prasmīgi izvairās, citiem vārdiem, kaujas ir kļuvušas daudzpusīgākas, foršākas, plašākas un izaicinošākas.
Man atmiņā ir palicis viens sasodīti skaists notikums ar mūziku. Es biju uzkāpis kalnā. Novācis ļaunos un atradu lietu, ko vajadzēja atrast. Es paveros uz skaisto ainavu, un piepeši sāk skanēt gregoriska mūzika – medus manās ausīs! Tas bija īss, bet tik spēcīgs, ka apstājos, ieklausījos, novērtēju to un uz brīdi aizdomājos.
Salīdzinājumā ar pirmo daļo, šajā spēlē pārvietoties pa pasauli ir vēl aizraujošāk, jo var atrast daudz vairāk derīgas lietas. Citus labumus dabūt ir sarežģītāk, jo ir jāatšķetina mīklas. Tās ir gana daudz, bet priecē, ka katra ir atšķirīgāka. Jāsaka uzreiz, kad meklēju resursus un citus brīnumus manī neradīja apgrūtinājumu un mīklas, kas ir interesantas, nav kaitinošas.
Iespējams, God of War: Ragnarok vēl tikai uzņems apgriezienus, jo man nav ne jausmas, cik spēle ir gara un kas vēl trāpīsies ceļā. Iespējams, citas lokācijas vizuāli staros, ka beidzot atvērs man muti. Iespējams, stāsts apgriezīsies ar kājām gaisā un nevarēšu aiz šoka piecelties. Pagaidām viss norit mierīgi bez īpaša izbrīna, izņemot bosu cīņas, kas ir vienas no aizraujošākajām, kādu esmu pieredzējis. Dzelzs ir karsta, jo spēle mani ir ievilkusi, ka nepacietīgi vēlos lekt atpakaļ Kratosa un Atreja piedzīvojumos, lai zinātu, kas notiks tālāk.
No manis būs gaidāms arī pilnais spēles apskats, kuru centīšos publicēt 3. novembrī.
Latvijas videospēļu veikals Valmierā LoveGame
Paldies maniem lielākajiem atbalstītājiem Patreon
