Gotham Knights ir viduvēja spēle, kas savu dvēseli ir upurējusi kapitālismam…
Videospēli apskatam sagādāja videospēļu veikals “LoveGame“
Pirmām kārtām, kaušanās. Kaut arī sākumā tā šķiet tīri laba, jo ir lēna, varu cīņām izsekot līdzi, vienreizēji paņēmieni un spējas, ar laiku sāk garlaikot un nogurdināt.
Man nepameta sajūta, ka spēles kompānija ir izmantojuši šo franšīzi, lai taupītu resursus un labāk pārdotu, nevis, lai tajā ieguldītu savu sirdi.
Ne vienu reizi vien pie sevis nodomāju “kaut ātrāk spēle beigtos”. Tad pātrāpas kaitinoši pretinieki vienu pēc otras, kurām jāveic monotoniska darbība, lai pieveiktu, pārbaudīja manu pacietību. Citiem vārdiem, vienveidīgā kauja tā aizgāja līdz kaklam, ka piepeši sāku ignorēt Gotham pilsētu, visas blakus misijas, un uzmanību veltīju tikai stāstam.
Otrām kārtām, spēles varoņu balsis ir vāji ierunātas. Nespēju uztvert personāžus nopietni. Nevieni no tēliem ar savu balsi nav palicis atmiņā, ja nu vienīgi Džeikobs Keins un Betmena atstātie faili, kurus diktafonos ir interesanti klausīties.
Neviens supervaronis sirds dziļumos man nerūpēja, jo viņi īsfilmiņās atainoti triviāli, bez izteiktām emocijām, sāpēm, personības rakstura iezīmēm. Vienīgā vieta, kas man patika un kaut cik rūpēja ir supervaroņa mājvieta. Tajā varoņi plāno stratēģijas, kā pasargāt pilsētu no ļaundariem. Brīžiem šajā mājvietā pātrāpas intīmi notikumi ar Betmeiteni, Robinu, Redhūdu un Naktsspārni.
Šie notikumi ir īpaši ar to, ka mēs supervaroņus iepazīstam bez kostīmiem un redzam, ka zem tā ir vienkāršs cilvēks ar problēmām. Nemelošu, ka daži notikumi mani aizķēra un radīja ticību, ka varbūt tomēr iemīlēšu kādu tēlu, bet beigu beigās tās bija veltas cerības. Neliela rūpe man tomēr pārņēma par Redhūdu, jo viņš glabā sevī melnu pagātni, un cenšas būt labāks.
Trešām kārtām, pilsēta. Vizuāli tā ir skaista. Staru izsekošanas tehnoloģija teju vai uz katra stūra. Bet ar to nav gana, jo vēlāk visas lokācijas šķiet līdzīgas. Pilsēta kļūst garlaicīga. Papildu misijas, kur jāpalīdz civiliedzīvotājiem – jāaptur noziegumi, banku laupīšanas, jāglābj ķīlnieki atkārtojas. Tikai ar laiku mainās misiju sarežģītība. Tā rezultātā liekas, kā spēlē šīs misijas ir ieliktas tikai tādēļ, lai tām tur būtu jābūt, nevis tādēļ, lai tās būtu unikālas ar jēgu.
Braukt ar betmena motociklu ir slikti. Ātrumu vispār nevar izjust. Agregātu nevar uztjūnēt un padarīt spēcīgāku ar ieročiem. Var mainīt tikai krāsu. Braukšana ir tik nomākta, ka vairāk devu priekšroku skriet ar kājām un lēkāt pa mājas jumtiem. Paldies dievam, to darīt ir salīdzinoši patīkami.
Varoņu kostīmi un dažas spējas ir lieliskas, bet viss pārējais ir kā nepiepildīts sapnis
Bet viss nav tik slikti, jo man ļoti priecēja supervaroņa kostīmi. Tos var mainīt un to ir daudz. Daži kostīmi izskatās sasodīti eleganti un ir iespējams mainīt krāsu un formas. Tas piedeva odziņu un prieku, kad redzu savu varoni jaunā izskatā.
No spēles stāsta var mācīties, tā apspriež humānistiskās vērtības un vienubrīd biju izbrīnīts, ka mans supervaronis pieņēma lēmumu, kuru es tiešām negaidīju un aizdomājos par tā pareizumu.
Dažas spējas, ko vari attīstīt, ir aizraujošas. Man patīk, kā Betmeitene no sava apmetņa izšauj asmeņus. Kā Robins vicina ieroci. Kā Redhūds spēj paātrināti šaut un kā Naktsspārnis ar savu akrobātiku izvairās no ienaidniekiem. Šīs spējas un paņēmieni ir cienījami atainoti. Tos ir forši izmantot.
Tā visa vārdā, Gotham Knights ir līdz galam nepiepildīta spēle. Idejas ir labas, realizācija vāja. Stāsts kaut cik interesants, bet izpildījums paviršs. Pilsēta detalizēta, bet neelpojoša. Spēles veidotāji Gotham Knights nav devuši savu radošo dvēseli, lai tā kļūtu par vienreizēju spēli, bet gan viduvēju un paviršu produktu.
Konsoles lielākajiem atbalstītājiem Patreon ir pieejams ekskluzīvs saturs