The Callisto Protocol grafika un apgaismojums ir next-gen līmenī. Atmosfēra ierauj un velk atpakaļ. Nevienu mirkli man nebija garlaicīgi, bet spēles veidotāji Striking Distance Studios ar prastajām īsfilmiņām un briesmoņu slaktēšanu ir aizšāvuši garām…
Videospēli apskatam sagādāja videospēļu veikals “LoveGame“
Beidzot kādai spēlei es varu teikt “šis ir next-gen”. The Callisto Protocol vizuāli nepieviļ un tā ir dziļa un sasodīti skaista spēle. Apgaismojums ir teju vai izcils, viens no labākajiem, kādu esmu redzējis videospēlēs. Tādēļ itin bieži mani pārsteidza, kad spēles procesa laikā ieraudzīju savu varoņa seju – izskatās tik dabiski.
Ļoti reālistiska arī ir atmosfēra. Pasakoties tai, es gribēju katru dienu atgriezties spēlē un šķietami bezgalīgi to izjust. Vienubrīd pat negribēju, lai spēle beigtos, jo vēlos uziet jaunas vietas. The Callisto Protocol telpas ir tik dziļas ar auru, ka tā paņem un vienkārši gribas to “izgaršot”. Klāt vēl nāk vienreizējas skaņas, kas dod dzīvību telpām un rada lielāku spriedzi. Īsumā sakot, ar grafiku, skaņām un atmosfēru ir trāpīts desmitniekā.
Spēles process ir labs. Man patīk, ka vadīšana ir smagnēja un lēna, jo tas piedod lielāku reālismu. Piemēram, kad paņemu rokā ieroci un vēlos aši nomainīt uz citu, paiet laiks, kad to paņemu, vēl laiks, kad to sagatavoju un vēl laiks, lai pielādētu. Tā ir laba pieeja, jo atšķiras no citām spēlēm.
Grafika, atmosfēra, skaņas ir lieliskas
Problēma sākas, kad izmantoju tuvcīņu. Kaut arī sist nost mazākus pretiniekus ir vēl ciešami, jo izvairīties neprasa nekādas prasmes un ir pavisam vienkārša, tad kauties ar lielāku pretinieku tas aprobežojas ar nepārtrauktu izvairīšanos pa labi un pa kreisi. Lielie briesmoņi tikai dara vienu un to pašu sitienu, un man nākas visu laiku monotoniski izvairīties kā zaķim.
Tas ir viens no spēles klupšanas akmeņiem, jo rodas iespaids, ka spēles izstrādātāji kaujas ir atstājuši nevis otrajā, bet desmitajā plānā. Tā iemesla dēļ tuvcīņa ar lieliem ienaidniekiem nav sevišķi interesanta, bet nodrāzta ar vienveidīgumu. Bet mani tas netraucēja, jo atmosfēra un baudāmi lēnā vadāmība to atspēko.
Īsfilmiņas ir skaistas, taču ne kvalitatīvi atainotas. Tās ir visai maz, tām ir pievērsta uzmanība maz un personāžu mīmika mēdz būt neveikla. No visiem tēliem tieši Dani, kuru attēlo aktrise Kārena Fukuhara, sejas kustības ir ļoti savādas. Nerunāsim par acīm, kuru skatiens ir sastindzis vai sasalis kā ledus.
Godīgi sakot, Dani spēlē ieņem mazu lomu. Sākumā viņa te ir, un tad nav. Tad satiekas ar mūsu galvano varoni Džeikobu un manā nesaprašanā ar neizprotamu komunikāciju kopā iet uz priekšu, lai tiktu skaidrībā un laukā no cietuma. Un atkal Dani pazūd. Un tad viņi uzrodas. Mēs ejam kopā. Un, kur viņa atkal nozuda? Tas viss šķita saraustīti un es nekādi nevarēju savienoties ar Dani, jo starp viņu un Džeikobu neveidojās attiecības, kas liktu man ticēt, ka viņi tiešām atrodas neapskaužāmā situācijā. Līdz ar to, personāžu attiecības spēlē ir vāji atainotas, pareizāk teikt, vai vispār tur kaut kas veidojas.
Cīņa ar milzīgajiem pretiniekiem ir nodrāztas ar vienvaidīgumu
Tehniski spēle darbojas salīdzinoši cienījami. Rupju spēles kļūdu neesmu novērojis. Vienīgi, kas kaitināja, bija brīži, kad nomiru, jo tad atsāku no vietas, kur spēle saglabājas, bet ne resursi, kurus biju iepriekš salasījis. Man atkal tie pa jaunam jāvāc. Tas tērēja manu dārgo laiku, jo bija vietas, kur miru vairākas reizes, kas lika man nogurdinoši meklēt vēlreiz izgaisušos labumus.
The Callisto Protocol es pavadīju labu laiku. Spēles process ir ļoti baudāms. Man patika cīnīties, izņemot ar milzīgiem pretiniekiem. Man patika šaut un ieročus uzlabot. Man patika būt spēles pasaulē un uz savas ādas izjust skaņas, bailes, spriedzi un gaismas, kas ir satriecošas. Neskatoties uz dažiem trūkumiem, The Callisto Protocol ir ļoti laba šausmu spēle, ko iesaku citiem interesentiem.
Atbalsti “Konsoles” Patreon
The Callisto Protocol
