Šī ir pirmā nopietnā virtuālās realitātes spēle, kādu es savā mūžā esmu spēlējis. Tādēļ no sākta gala biju atvēris muti un izbrīnīts, kāda klātesamības sajūta rodas, kad esmu ienācis šajā pasaulē. Redzēt varoņus, kas liekas tik īsti, vēl reālāki nekā caur televizoru, jo varu viņiem pieskarties, piemēram, Eilojai, un kā viņi reaģē uz taviem pieskārieniem mani pamatīgi pārsteidza…
Videospēli apskatam nodrošina “PlayStation Latvija”
Un šī ir viena no reizēm, kad biju vienaldzīgs pret spēles stāstu kā Horizon Call of the Mountain. Man tas tik maz rūpēja, ka pat nezinu, kā manu galveno varoni sauc. Nav nekā, kas aizķer. Neviens personāžs nav interesants. Es pat neklausījos, ko kāds teica. Visa uzmanība man bija veltīta uz spēles procesu, jo vēstījums ir vienkārši garlaicīgs.
Spēles process, kaut arī vienveidīgs, ir interesants. Daudz jākāpelē pa kalnu un jādodas augšup. To darīt ir aizraujoši, jo katru reizi ir jādomā savādāk, kā varu barjeru pievarēt. Vēl jo aizraujošāk, kad stāvu kājās, nevis sēžu dīvānā, jo liekas, ka tiešām kāpju kalnā. Brīžos, kad sanāk visai daudz vicināt rokas un tieku finiša taisnē, pat var nākties nopūsties. Līdz ar to, spēlē ir daudz jākustas un ir kā sportiska nodarbība.
Cīnīties ar robotiem ir gana aizraujoši, bet žēl, ka šādu momentu ir ļoti maz.
Man visvairāk patika šaut ar ieročiem, piemēram, ar loku un uguns bultām. Vai arī bultām, kas ir tik spēcīgas, ka spēj robotam atvienot svarīgu detaļu. Šaušana, izvairīšanās un kauja ar mašīnām gan lieliem, gan maziem ir spēles labākā sastāvdaļa.
Cīņas var izjust un viegli ieiet azartā. Pat gribējās, lai būtu vairāk šādas kaujas, jo lielākoties spēlē ir jāstaigā un jākāpj. Bet priecē, ka varu daudz ko paņemt, mest pa gaisu un pētīt apkārtējo vidi. Pašam jāver vaļā lāde, tā jāpagriež ieslīpi, un ja vēl joprojām neredzu, vai tajā nav kā vērtīga, tad pieliecos tuvāk un mēģinu saskatīt. Citiem vārdiem, spēlētājs var mijiedarboties ar daudzām lietām un virtuālās realitātes brilles resursu vākšanu padara par interesantu pieredzi, jo man pašam tas resurs ir jāpaņem rokās, nevis vienkārši jānospiež viena poga.
Horizon Call of the Mountain caur VR vizuāli izskatās labi. Patlaban spēles, kādas esmu apskatījis caur PSVR2 piemīt izplūdušs, neskaidrs attēls. Ar laiku pierod, un kad esi iedziļinājies spēlē, to vairs tik krasi nevar manīt. Bet neteiktu, ka Horizon Call of the Mountain grafika ir elpu aizraujoša. Ir vietas, kuras izskatās skaistas un pat apstājos, piemēram, dažas šauras telpas vai dabas skati, kur spīd saule.
Horizon Call of the Mountain naratīvs ir bijis nebijis. Par spīti tam, spēle dod unikālu pieredzi.
Šad tad patrāpas daži gļuki. Retos gadījumos iestrēgu un no vietas nevarēju izkustēties. Dažreiz palīdz tas, kad kustinu rokas. Priekšā patrāpas neredzama siena. Vienreiz nevarēju lādi atvērt vaļā. Taču neskatoties uz to, kopumā tehniski spēle ir labā stāvoklī.
Horizon Call of the Mountain ir unikāla pieredze. Vai tā ir sasodīti laba VR spēle? Tā nešķiet, jo vairāki elementi kā naratīvs, spēles process nav līdz galam pilnveidoti. Turklāt gribēju spēli ātrāk piebeigt, jo stāsts neradīja interesi vai rūpes par varoņiem. Bet šaušana un kāpalēšana, kur ir arī jāpadomā, spēja noturēt manu uzmanību līdz galam.
Seko “Konsoles” YouTube
Latvijas videospēļu veikals Valmierā LoveGame
Horizon Call of the Mountain
