Man vairāk jākoncentrējas. Jācenšas nedomāt par dzīvi, problēmām, kakao un nolāpītajām desmaizēm. Dažreiz tas izdodas, dažreiz nē, jo prātā visu laiku šaudās “dzīve”. Un es sāku prātot, kādēļ? Vai man videospēles sāk apnikt? Vai esmu kļuvis vecs kā onkulis, kas palicis bezcerīgs un kašķīgs?…
Es domāju, ka atbilde slēpjas tieši videospēlēs. Ir maz spēļu, kas cenšas piedāvāt ko jaunu un nebijušu. Un, pat ja spēle piedāvā to, ko esam pieredzējuši neskaitāmas reizes iepriekš, tā necenšas pieiet ar radošumu, kaut ko tādu, kas liktu man kā spēlētājam justies īpaši.
Ir spēles, kuras nepaņem un neaizrauj. Ir spēles, kur spēles vidū sāku domāt par desmaizēm, un spēles, kas garlaiko un rada miegu. Bet ir arī spēles, kurās tik ļoti iegrimstu, ka aizmirstu par realitāti
Piemēram, Call of Duty vai Battlefield. Es vairs nespēju spēlēt abas šīs spēles, ja tās neieviesīs būtiskas izmaiņas, kas liks sajust, “jā, es spēlēju nākamo, patieso, next-gen šaušanas spēli” un kura neradīs tukšuma sajūtu. Turpretī Red Dead Redemption II, kaut arī līdzīga GTA un citām atvērtās pasaules tipa spēlēm, veids, kā Rockstar Games tam pieiet, dziļi, ticami, reāli, apdomāti, kur šaujot kustās kamera, kur katram notikumam, lietai ir nozīme, un katrā spēles kvadrātmetrā ir ieguldīta vislielākās rūpes, ir fascinējoši, meistarīgi un episki.
Personāži, stāsts, atmosfēra laužas laukā no televizora ekrāniem, ka nevienā mirklī nedomāju par desmaizēm. Esmu šeit, nekur citur, kā vienīgi Red Dead Redemption II mežonīgajos rietumos. Es gribu vēl tur būt. Es nevēlos, lai tas beigtos. Red Dead Redemption II ir viena no retajām videospēlēm, kurā pazudu, kurā dzīvoju. Spēle, kas mani paņēma līdz galam un par kuru domāju šobaltdien.
25 gadu spēlēšanas laikā esmu spēlējis daudzas spēles un piedzīvojis vienreizējus stāstus, apšaudes un cīņas. Bet pēdējā laikā jaunākās videospēles mani reti pārsteidz tā, ka esmu spēlē iekšā uz visiem 100 procentiem.
Pēdējo desmit gadu laikā, tikai trīs videospēles mani ir paņēmušas tik spēcīgi, ka aizmirstu par dzīvi – Max Payne 3, Red Dead Redemption II un daļēji Cyberpunk 2077. Tas arī viss. Pārējās spēles kā Demon’s Souls aizrāva, bet ne tā, ka tajā “pazudu”, ne tā, ka negribētu, lai tas beigtos. Ne tā, ka pēc tās iziešanas domātu par spēli vēl gadiem ilgi.
Nav svarīgi, cik tev gadu un cik daudz spēlis esi spēlējis. Beigu beigās būs kāda videospēle, kas pārsteigs, kas negaidīti ievilks un dos izjust sasodīti labu piedzīvojumu, ka pie sevis teiksi “tas bija kaut kas!”. Taču tādu spēļu ir maz. Kura būs nākamā? Starfield, GTA 6, kāda cita nezināma franšīze? Un cik ilgi jāgaida, lai kapātu nākamo mīļāko spēli? Šogad neviena videospēle man nav licis pazust. Es vēlos atkal pazust…
Sniedz savu atbalstu “Konsoles” Patreon
Latvijas videospēļu veikals “LoveGame“
