Final Fantasy spēles mani nekad nav interesējušas. Savā prātā nespēju iedomāties, ka tās spēlēšu. Final Fantasy 16 noķēra manu uzmanību un tā ir katru kapeiku vērta…
Paldies par spēli “LoveGame“
Final Fantasy 16 nešķiet pēc videospēles, bet gan vairāk pēc dzīves. Man šķiet, ka es dzīvoju citu dzīvi – galvenā varoņa Klaiva dzīvi, jo spēlē ir daudz personāžu un dikti ar viņiem jārunā.
Dialogi ir padziļināti. Tu reāli runā ar personāžiem tā, kā to dara dzīvē, nevis īsas, pārspīlēti kodolīgas diskusijas, lai tie iekļautos īsfilmiņās. Brīžiem garās runas kļūst apnicīgas un miegainas, bet tad, agru vai vēlu Klaiva attiecības ar citiem tēliem sasniegs kulmināciju, kur beigu beigās mani pārsteidza, šokēja, jo notika kas ļoti negaidīts, piemēram, atklājās, ka viena vīra ģimene tika nežēlīgi nogalināta un viņš alkst pēc atriebības.
Tikties ar personāžiem ir ļoti interesanti, jo spēlē ir vairāki cilvēki stāsti un problēmas. Katrs stāsts ir ar neviltotu vērtību, kas liek aizdomāties, pamāca, izglīto. Ja sabrūk tavs ciems, atjauno. Meli kļūst par patiesību tad, kad vairums cilvēki tiem tic. Mēs paši nosakām sev dzīves, kā dzīvot un kā mirt, un tā tālāk un tā joprojām. Spēle deva man lērumu dzīves atziņu, ka esmu pateicīgs tai.
Es negaidīju, ka Final Fantasy 16 stāsts būs tik piesātināts, tik dziļš
Arī galvenais stāsts ir ļoti dziļš un aizraujošs. Es, godīgi sakot, negaidīju, ka Final Fantasy 16 tas būs tik spēcīgs. Vēstījums atstāj mani pārdomās, radīja zosādu, raisīja asaras, un nepārtraukti mēģināju saprast, kas ir visa radītājs, kur ir tā patiesība par ko varoņi cīnījās, un es laikam zinu atbildi… Final Fantasy 16 patlaban ir šī gada labākais naratīvs, kādu esmu piedzīvojis. Un šaubos, vai kāda cita 2023. gada spēle to pārspēs.
Cīņas vizuāli izskatās episkas, it sevišķi, Eikon kaujas. Tās paliek atmiņā, jo cīnās lieli milži ar pārdabiskām spējām, kur spēks laužas uz visām pusēm. Pārējās kaujas, kur Klaivs izmanto savu cilvēka ķermeni, mēdz būt prastas. Problēma ir, ka katru pretinieku, kuru satieku un nogalinu, manī nerada gandarījuma sajūtu. Cīņas ir pārlieku vieglas. Patrāpās arī kāds izaicinošāks ienaidnieks, piemēram, tie, kuri jāmedī. Tie ir lielāki un spēcīgāki, dažreiz nākas iespringt, bet neviens no viņiem man nelika mirt vairāk par vienu reizi.
Tā rezultātā kauties nav aizraujoši. Taču dabūt jaunas Eikon spējas un tās pilnveidot ir gana interesanti. Centos katru maksimalizēt, lai spējas kļūtu nāvējošākas un iespaidīgākas. Patika, ka nepārtraukti jādomā, kādas spējas izmantošu konkrētajā brīdī un kādus manevrus veikšu. Pati pēdējā bosu cīņa bija pati labākā. Aura, atmosfēra un mūzika lika maniem matiņiem būt stāvus.
Cīnīties nav baudāmi, bet izmantot Eikon maģijas ir lieliski
Muzikālais pavadījums ir lielisks. Bet ir momenti, ka mūzika neiederas cīņās un tā skan nepārtraukti, ka sāk nomākt un nedaudz kaitināt. Tikai retos mirkļos mūzika pārstāj skanēt un šos brīžus es izbaudu visvairāk. Tajā pašā laikā var dzirdēt meldiņus pret kuriem neiebilstu, ja tā skandinātu visu laiku. Isāk sakot, Final Fantasy 16 mūzika ir teju vai perfekta, tikai vietām par daudz.
Grafika nav ievērojama. Ir brīži, kur īsfilmiņas izskatās vereni labi un skaisti, bet spēles procesa laikā vairāk kā ļoti labi nevis iespaidīgi. Turpretī tehniski spēle strādā perfekti. Nevienu gļuku nemanīju. Nevienu kļūdu pie kā varētu piekasīties. Spēle nevienu reizi neuzķērās. Tas ir retums, jo viss strādā kā nākas, ja nu vienīgi reizēm uz īsu mirkli varēja just kadru skaitu kritumu, bet tas arī viss.
Final Fantasy 16 ir lieliska spēle ar atmiņā paliekošu stāstu. Vērtīgu stāstu, kas māca un dot to labāko. Šī ir videospēle, kura ir pilnu cenu vērta un kuru iesaku visiem, pat tiem, kuri nekad nav spēlējuši Final Fantasy spēles.
Skaties jauno saturu patreon.com/konsoles
Final Fantasy XVI
👍