Spider-Man 2 ir cienījama Zirnekļcilvēku spēle. Tajā ir iekļautas lietas, ko es negaidīju. Tās mani pārsteidza un priecēja. Taču diemžēl šī ir viena no videospēlēm, kas man atmiņā nepaliks…
Videospēli apskatam nodrošina “PlayStation Latvija”
Insomniac Games ar Spider-Man 2 stipri kopē Naughty Dog Uncharted un The Last of Us stilu, kas izpaužas gan naratīvā, gan spēles procesā. Žēl, jo es vēlos pieredzēt oriģinalitāti, kas iepriekš nav bijis. Bet kameras novietojums, sižets un stāsta izklāsts geimplejā – teju vai viss atsaucas uz Naughty Dog.
No vienas puses tas ir labi, jo šoreiz mēs galveno varoni Pīteru iepazīstam vēl vairāk ne tikai kā supervaroni, bet arī kā cilvēku. Kā mēs viņu iepazīstam ar dažādām negaidītām aktivitātēm, kā viņš mijiedarbojas ar draugiem un cilvēkiem ir tiešām labi un interesanti atainots.
Es uzsaucu kakao Insomniac Games, jo negaidīju, ka Spider-Man 2 es varēšu darīt visai neierastas lietas. Un spēlē ir vairāki šādu lietu, kas pārsteidz un liek pie sevis teikt “johaidī, ko?”, piemēram, attiecīga mehānika, kas ļauj mest basketbola bumbu grozā.
Spider-Man 2 mani patīkami pārsteidza ar aktivitātēm, ko es negaidīju Zinrekļcilvēka spēlē
Stāsts vairāk rāda cilvēcisko pusi, kas ir jauki. Brīžiem vēstījums pārsteidz, šokē, bet neteiktu, ka stāsts ir gana aizraujošs, jo es gribēju vēl vairāk un spēcīgāk izjust notikumus īsfilmiņās. Beigu beigās bija vietas, kas šķita neveiklas, paredzamas un nenospēlētas līdz galam, piemēram, Pītera emocijas dramatiskos notikumos. Taču priecēja, ka gan Pīters, gan Mailzs dialoga laikā, kad cīnās ar pretiniekiem, runā skaļāk un ir šķietami aizelsušies, nekā citās videospēlēs ārkārtējās situācijās runā tā, ka sēdētu klusajos kapos.
Spider-Man 2 Ņujorka ir vizuāli visrealistiskākā un skaistākā lielpilsēta, kādu jebkad esmu redzējis videospēlēs. Kad uzrāpoju uz mājas jumta un vēroju pilsētu, brīžiem tas ir elpu aizraujoši. Vienreiz tur paliku veselas desmit minūtes un apbrīnoju, kā to var panākt spēle – tālumā skaidri redzu plašo urbānisko vidi, mašīnas braucam, cilvēkus soļojam, putni, helikopteri, lidmašīnas, laivas, jahtas, kuģi, tik daudz lietu var sīki saskatīt. Biju izbrīnīts, ka pat ēkās iekšā cilvēki dzīvo un es aiz logu vēroju, ko viņi tur dara.
Arī pilsētas dzīvība ir gana laba. Ar laiku ātri atskārtu, ka cilvēku darbības un satiksmes kustība atkārtojas, bet šā vai tā tas rada ilūziju par reāli pilsētu, kurā kūsā dzīvīgums. Civiliedzīvotāji runā, spēlē basketbolu, tenisu, met šķīvīšus, pamana Zirnekļcilvēku un tā tālāk. Mani pārsteidza, kāda ir cilvēku rosība karuseļos, liekās, ka tiešām esmu tur. Tik naktī mani nepārliecina, kā izskatās Ņujorka – liekas savāda un grafiski vājāka.
Virtuālā Ņujorka ir vizuāli viskaistākā un reālistiskākā lielpilsēta, kādas acis man redzējušas videospēļu pasaulē
Kaut arī grafika spēlē ir līmenī, diemžēl personāži neizskatās daudzsološi. Man nepatīk, kā tie ir uzzīmēti, it sevišķi, Mērija Džeina Vatsone, kuru sejas mīmika un acis likās nedabiskas. Tādēļ es nenoticēju, ka varoņi ir reāli cilvēki, bet gan vairāk kā nedabiskas būtnes multenēs.
Šoreiz es sajutos kā Zirnekļcilvēks, jo kauties ir gana forši. Tas nerada garlaicīgumu, bet visu laiku jābūt možam, jo katrs sitiens var nodarīt būtisku kaitējumu. Man nepatika bosu cīņas, tās nelikās interesantas, izņemot pašu pirmo, jo lielākoties ir jāsit un jāizmanto īpatnējās spējas, kas ir lieliski, bet nekas vairāk. Kaitināja, ka bosu jāuzvar vairākos līmeņos. Piedevām lekt, lidot un izmantot zirnekļtīklus ir līdzīgi kā iepriekšējā Spider-Man: Miles Morales. Tik šoreiz varam lidot kā supermens, kas pārvietošanās pa pilsētu dara jautrāku.
Sākums Spider-Man 2 ir vienreizējs. Tas ir viens no labākajiem ievadiem, jo tādu asu sižetu gammu es spēlēs reti esmu izjutis uz savas ādas. Tik daudz kas notiek reālā laikā – sprāgst, lido pa gaisu lietas, gigantiska bosu cīņa, notikumi viens pēc otra vismaz divu stundu garumā ir apbrīnojami. Bet vēlāk tas izplēn un noslēgums spēlē salīdzinājumā ar sākumu – bija salīdzinoši švaks.
Spider-Man 2 ir visai tehniski sarežģīta, līdz ar to saprotams, ka tai ir gļuki. Daži ir visai nopietni. Vairākas reizes novēroju, ka civiliedzīvotāji runā, bet viņiem mutes nekustās. Uzgāju dažādus neredzamus objektus. Pazuda pilsētā satiksmes skaņas. Pretinieki iestrēgst sienās un es viņus nevaru nogalināt. Lai progresētu, man spēle jārestartē. Bet kopumā tehniski spēle darbojas labi, kadru skaits neradīja problēmas un par laimi, nebija moments, ka spēle uzkārās.
Šī ir ļoti laba supervaroņu spēle, bet tā nav tik laba, kuru nosauktu par meistardarbu
Es izgāju Spider-Man 2 uz visiem 100%. Tas man prasīja 47 stundas. Katra aktivitāte bija kaut cik interesanta un nedaudz atšķīrās viens no otra. Es tomēr vēlējos vairāk stāsta papildu misijas, jo to bija gaužām maz. Jāsaka, ka saturs nav apjomīgs, kādu esam pēdējā laikā pieraduši atvērtajās pasaules tipa spēlēs. Taču, apturot bandīšus, meklējot speciālās kastes un darot citus darbiņus, lai iegūtu resursus, var dabūt tiešām skaistus un unikālus kostīmus spēlē, kuru ir pietiekami daudz.
Patīkami redzēt, ka ievainojumi arī atainojas pret Zirnekļcilvēku. To kostīmu var nobrāzt, daļēji saplēst un kļūst netīri. Tāpat kaujas laikā ir humoru pilni klausīties Zirnekļcilvēka asprātīgos dialogus un skatīties citas smieklīgus atgadījumus.
Nenoliedzami Spider-Man 2 ir viena no šī gada vērienīgākajām videospēlēm. Ar labu stāstu, kuru izpildījums varēja būt piesātinātāks un personāži vizuāli ticamāki. Kuru cīņas mehānika ir aizraujoša un nav garlaicīga. Kuru spēles process ir labs un liek izjust asumu. Un kura kopumā ir lieliska Zirnekļcilvēku spēle. Bet tā nav tik “skaļa”, kuru es dēvētu par meistardarbu un kura, man atmiņā paliktu uz ilgu laiku.
Nule publicēju savu 200. ekskluzīvo materiālu saviem lielākajiem patreon.com/konsoles atbalstītājiem
Latvijas videospēļu veikals “LoveGame“
Spider-Man 2
Šitas uzsit, jāgaida tikai atlaide jo šobrīd cena nav diezko humāna, tad ar bērniem varēs taisīt gameing night, pildīt misijas, krāt priekš tērpiem punktus un iedot sliktajiem pa globusu.