Kaut arī brīžiem vizuāli spēle patīkami pārsteidz, tad vēlāk Avatar: Frontiers of Pandora kļūst tik garlaicīga un apnicīga, ka beigu beigās es spēli izdzēsu…
Paldies par spēli “LoveGame“
Avatar: Frontiers of Pandora manās acīs neliekas pēc Far Cry kopijas, bet gan pēc atsevišķas, jaunas spēles. Taču dziļi kodolā, tai ir atsauces uz to, piemēram, jāieņem identiskā stilā ienaidnieku teritorijas. Kārtējā misija, ko pildu ir jāatkarto viens un tas pats. Nokļūstu tur, mani sagaida pretinieku bāze. Iznīcinu to, uzlaužu sistēmu un tā neskaitāmas reizes, ka ir līdz kaklam. Es vairs negribu to darīt. Esmu to darījis un atkārtojis līdz nelabumam Far Cry un citās spēlēs. Citiem vārdiem, misijas spēlē ir drausmīgi klišejiskas un neko jaunu nepiedāvā, bet kaitinoši atkārto vienu un to pašu.
Spēle ir neizturami garlaicīga. Kad no tās atvadījos, mani pārņēma atvieglojums.
Turpretī man ļoti patīk šaut ar ieročiem. Es nevaru pielikt ieroci tuvāk acij, bet tikai vēdera attālumā. Un man tas saistīja, jo efekti un animācijas, kad šauju, atšķiras no pārējām pirmās personas šaušanas spēlēm. Tādēļ šaut Avatar: Frontiers of Pandora ir salīdzinoši patīkami, kā arī šaujamieroču un bultas skaņas nav sliktas. Bet cīnīties ar eksoskeletiem, kurā ir cilvēki, ir galīgi garām. Tos ir savādi šaut, tie dīvaini pārvietojas un viņu mākslīgais intelekts ir vēl dumjāks par lakādas apaviem. Pretinieki nav ar pliku roku ņemami, jo viņi ir spēcīgi un precīzi šauj, tādēļ spēlē var just izaicinājumu, bet ne tādu, kas rada gandarījuma sajūtu.
Vēl man patīk skriešana – vairāk nekā lidot ar pūķveidīgu radību. Skriet pa mežiem, lēkāt pa kokiem, kāpelēt pa kalniem ir ērti un forši. Redzēt īpatnējus kokus, augus, upi, dzīvniekus ir interesanti. Sajust dabu spēlē ir unikāli, bet diemžēl ar laiku tā mistērija zūd, jo vēlāk mani redzētais vairs nespēja uzrunāt.
Grafika brīžiem pārsteidz. It sevišķi, sākumā tā man atvēra muti.
Interesanti ir vākt resursus. Nav tā, ka tas ar ko īpatnēju izceļas, bet dažiem labumiem, kas jāsavāc, ir izveidota speciāla mehānika. Proti, man jāpaņem rokā tas labums, jākustina tā, lai to mazāk sabojātu un jānorauj nost. Tā pieeja resursa vākšanai ir kaut kas man nebijis.
Pirmajās stundās Avatar: Frontiers of Pandora grafiski mani pamatīgi pārsteidza. Visvairāk tas bija pašā sākumā, kad tiku laukā no slēgtām telpām un nonācu dabā. Tādu mežu – tik dziļu biezokni citās videospēlēs neesmu manījis. Man mute bija vaļā. Diemžēl, jo ilgāk spēlēju, jo vairāk vizuāli spēle vairs neapbrīnoja, jo tas mežs, ko redzēju sākumā, turpmāk ko tik iespaidīgu neuzgāju. Tomēr ir vietas, kas turpinās apbrīnot ar vides skaistumu, bet tādu momentu ir maz.
Arīdzan stāsts nav diez ko aizraujošs. Man nekas nerūpēja. Dialogi neaizķēra. Katru personāžu, ko satiku, ir bezpersoniski un nerada nekādu saikni. Man vienkārši viss šķita vienaldzīgs un neviens tēls nav palicis prātā. Rodas sajūta, ka viņi ir tur tikai tapēc, lai dotu nākamo uzdevumu, kas jāizpilda.
Spēle savas tehniskās funkcijas pilda labi. Nelikās, ka kaut kas nav līdz galam noslīpēts, izņemot, vietām savādi ēna un tālumā lidojošie objekti raustās. Šur tur lietām tekstūras izplūdušas. Bet viss pārējais ir salīdzinoši labi izstrādāts.
Man vairs nav ko diži piebilst par Avatar: Frontiers of Pandora. Izņemot vietām solīdo grafiku un retus momentus, kurus tīkami piedzīvot, bet viss pārējais ir garlaicīgs. Es neatminos, kad pēdējo reizi spēle man ir radījis tik lielu tukšumu sirdī, ka pilnībā vēlos beigt to spēlēt un ātrāk izdzēst.
Seko “Konsoles YouTube“
Avatar: Frontiers of Pandora
