Neapšaubāmi Hellblade 2 ir vizuāli spēcīga, vietām ar labāko grafiku, kādu esmu redzējis videospēlēs. Unikāla, skaista, murgaina un ar vērtīgu stāstu. Taču kopumā tā man nedeva pilnības sajūtu…
Es biju atzīmējis dienas kalendārā un saplānojis savu laiku, jo pēdējā laikā spēles ar stāstu aizņem desmitām stundu. Taču ar Hellblade 2 biju pārsteigts, cik spēle ir īsa. Šķiet, ka tā aizņēma man tikai septiņas stundas, lai to izietu. Man gribējās vēl un gribējās piedzīvot vēl vairāk emociju, cīņu un sajust to kulmināciju, bet nekā.
Hellblade 2 nopietni demonstrē Xbox Series X jaudu
Hellblade 2 ir kā Journey spēle, kuru tu iesāc no punkta A līdz punktam B un stāsts beidzas. Tā ir cieši vērsta uz naratīvu, tik ļoti, ka liekas, ka es skatos filmu, nevis spēlēju videospēli. Viss, kas no procesa ir, tikai skraidelēju, skatos apkārt, atšķetinu dažas vieglas mīklas un savāda, bet interesanta cīņas mehānika – cīnos ar zobenu un slaktēju ļaundarus. Tu nevari brīvi pārvietoties, tikai skaties un koncetrējies uz vienu pretinieku. Jāliek bloks, attiecīgi jāizvairās un jāsit, bet tas viss šķiet ierobežoti.
Vēl jo savādāk, ka visā spēles laikā jācīnās tikai ar vienu pretinieku. Nav situāciju, ka tev uzbrūk divi vai vairāki ienaidnieki vienlaikus. Šo ilūziju par vairākiem pretinikiem rada iestarpinātās īsfilmiņas spēles procesa laikā, proti, kad nogalini kādu, tā vietā nāk cits. Piemēram, kāds skrēja garām, kāds kādu pagrūda vai piepeši tevi saķer no muguras un tā tālāk.
Jāsaka, ka īsfilmiņas mēdz būt tik grafiski iespaidīgas, ka nākas atvērt muti. Senua seja brīžiem liekas kā īstam cilvēkam. Daži skati ir vienreizēji, piemēram, uzgāju ūdenskritumu, kur apkārt ir klintis un vienkārši apstājos un aprīnoju, cik vizuāli tālu attīstījušās videospēles. Tāpat arī krāsas un apgaismojums ir pārsteidzoši labi. Esmu pārliecināts, ka tik labu kinematogrāfiju citās spēlēs neesmu redzējis. Tādēļ šī spēle nopietni demonstrē Xbox Series X jaudu un ko vēl varam sagaidīt nākotnē.
Skaņas šajā spēlē ir teju vai izcilas. Kad man ir uzliktas austiņas, vienubrīd kaut kas skan vienā, un tad otrā ausī. Spēle interesanti spēlējas ar audio un tās ir ļoti kvalitatīvas. Balsis teicami ierunātas. Vējš. Jūra. Cilvēku vaidi un citas skaņas ir labi atskaņotas. Tas viss rada dziļu un neierastu auru.
Stāsts mani nepaņēma uz visiem 100, bet tas ir gana vērtīgs un pamācošs
Stāsts man patika. Tā nepaņēma mani uz visiem 100, bet tā spēja mani brīžiem ievilkt, ka spēlē pazudu un klausos Senua monologos. Diemžēl tikai daļēji jutu līdzi Senua, jo nespēju ar viņu radīt saikni, iespējams, tādēļ, ka neesmu spēlējis pirmo daļu. Bet vēstījums ir gana labs un pamācošs.
Ņemot vērā skaisto grafiku, biju patīkami iepriecināts, ka spēle strādā gludi. Spēles procesā nekur nekas neraustījās, izņemot vietām īsfilmiņās varēja novērot kādu kadru skaitu kritumu. Bet tehniski nevienu gļuku nemanīju un videospēle nevienu reizi neuzkārās. Tikai šur tur redzēju grafiskas kļūdas, piemēram, ēna neizskatījās akurāti.
Hellblade II ir unikāla pieredze ar vērtīgu stāstu, ko varu ieteikt citiem. Žēl, ka tā ir tik īsa, bet, ja godīgi, varbūt tai arī nevajag garāku stāstu, jo tā ir kodolīga un šķietami ir pateikts viss, kādēļ vilkt garumā? Gribētos daudzpusīgākas un brīvākas kaujas, bet tanī pašā laikā es cīņas labi izjutu. Kopumā, Hellblade 2 ir laba, piedzīvošanas vērta, bet, kad es šo spēli izgāju, tā man nedeva pilnības sajūtu, bet gan tādu kā tukšumu, ka kaut kas vēl pietrūka…
Senua's Saga: Hellblade II
