Filmas apskats: Džokers: Neprāts diviem – Džokera patiesā seja

Kad devos uz kino zāli, es biju gatavs tam, ko dzirdēju no citiem, ka filma ir slikta, nevajadzēja otro daļu, pasarg Dievs, tas ir mūzikls. Lai kā arī tur būtu, es filmā saskatīju ko ļoti vērtīgu…

Jāsaka uzreiz, ka Džokera otrā daļa nav meistardarbs, filma ar spēcīgu stāstu vai pārbāzts ar aizraujošām darbībām un asa sižeta ainām. “Džokers: Neprāts diviem” kopumā ir vienkārša, smagnēja un vienmuļa bez padziļināta izklāsta, jo ainas bieži lēkā no vienas uz otras diezgan straujā veidā.

Mani pārņēma zosāda, kad Džokeru redzu tuvplānā

Ne reizi vien mani pārņēma zosāda, kad Džokeru redzu tuvplānā – drūmā, tumšā gaisotnē ar salīdzinošu biedējošu muzikālo pavadījumu. Šajos brīžos Džokers “spīd” visvairāk, jo viņš ir savā elementā. Sarkanā uzvalkā un uz sejas viņa ierastais grims. Es sajutu viņa spēku, būtību un jutu līdzi, kādām sāpēm viņš ir gājis cauri, par spīti tam, ka pats ir darījis nežēlīgas lietas un notiek tiesas prāva par viņa padarītajiem noziegumiem.

Man bija garlaicīgi skatīties tiesas prāvu, jo tajā nebija diži nekā interesanta, kas mani ievilktu, izņemot vienu gadījumu, kur viens cilvēks palika sentimentāls. Tāpat arī, kad Džokers satika savu mīlestību Harlīnu, filma nekādi neliek izjust šo mīlestību. Tā nepaskaidro sīkāk notikumus starp viņiem. Vienubrīd Džokers šo sievieti pamana, bet jau nākamajā ir kopā kā pāris. Attiecības starp Džokeru un Harlīnu ir vāji, tukši un nepilnīgi atainotas, kā arī klišejiskie izteicieni, ka “nevaru bez tevis dzīvot” un tā tālāk ir nodrāzti jau secen.

Es Harlīnu vispār nesajutu šajā filmā. Kaut arī viņa ieņem svarīgu lomu, viņa nepaliek atmiņā. Taču visa uzmanība ir veltīta Džokeram, un visu cieņu aktierim Hoakinam Fīniksam, kas tiešām meistarīgi prot attēlot šo personāžu. Viņš to ir izdarījis teicami arī dziedot. Mūzikls, ko režisors Tods Filips ir vēlējies radīt, iederas šajā filmā, jo Džokers tiek parādīts citā gaismā un meldiņi lieliski ietērpjas filmas tēmās – vardarbība un haoss. Te gan jāatzīmē, ka filma ir nedaudz nogurdinoša, jo process lielākoties ir monotonisks. Par laimi, dažas dziesmas mani padarīju žirgtāku, ka kinoteātrī sāku dejot sēdus dziesmas pavadībā.

“Džokers: Neprāts diviem” skatītājam dod savādāku pieredzi, nevis to, ko citi gribēja sagaidīt

Man mūzikls nelikās neveikls, bet gan saprotams un vajadzīgs, jo režisors uzņemas risku radīt atšķirīgo. Es to cienu, jo veidot un dot pasaulē ko radošu, atšķirīgu, oriģinālu ne vienmēr dos peļņu un apmierinās kvēlēkos fanus. Kā teica rakstnieks Stīvens Presfīlds, tad “māksliniekam ir jādara savs darbs sevis paša dēļ. Strādāt mākslā cita iemesla dēļ, izņemot mīlestību pret to, – tā ir prostitūcija.” Un tas atklājās šajā filmā, kas dod savādāku pieredzi, nevis to, ko citi gribēja sagaidīt, bet gan to, ko Filips vēlējās pastāstīt.

Vizuāli filma izskatās ļoti labi. Man saistīja fragmenti, kur Džokeru parāda ļoti tuvu ar tumšu fonu uz skatuves. Dažas ainas ir kā mākslas darbs, kas skaisti, vienreizēji un vērienīgi demonstrē Džokeru izskatu un šarmu gan krāsās, gan gaismas toņos. Piemēram, vietās, kur viņš smēķē un var skaidri dzirdēt, kā viņš ievelk dūmu un to dara eleganti. Bet atmiņā stipri palicis moments, kur viņš ieskatās cieši kamerā un tajā pazūd, liekot citiem noprast, ka joki ir beigušies.

Filma nebūt nav izgāšanās. Tā nav perfekta, bet tajā ir arī labas lietas, ja ieskatās dziļāk 

Lai arī filma nav perfekta un šķietami ne tāda, kādu fani un pirmās Džokera daļas cienītāji vēlētos, man kopumā patika. Filma nav izgāšanās un vēstījumā ir iekļautas vērtīgas lietas, proti, Džokera filmas turpinājums atklāj, kādi ir cilvēki, kāda var būt tā patiesā daba – ļauna, nežēlīga un brutāla. Dažos fragmentos, kur rāda, kā kādu sit, mani atstāja bez vārdiem. Naratīvs nav tas labākais, bet, kas mani visvairāk šajā filmā uzrunāja bija pats Džokers un kā filma brīžiem šo tēlu rāda skatītājam – ievērojamu un sociopātisku, kas iebiedē.

Paldies maniem lielākajiem atbalstītājiem Patreon: Arvim un Sandim.