1. februārī sēžu kinozālē un tā ir teju vai pilna. Es nezinu ko sagaidīt, bet “Straume” nosaukums ir kļuvis tik ievērojams, ka vēlos zināt, kas tajā ir tāds, kas cilvēkus nobur…
Jau pirmajā mirklī ir jūtama “Straume” būtība. Tā ir vienkārša, nepiespiesta un viegli saprotama. Melns kaķis, kas cenšas izdzīvot plūdos un satiek citus dzīvniekus ar kuriem sadraudzējas un sadarbojas kopā kā ģimene, lai izdzīvotu.
Dzīvnieki tiešām šķiet īsti. Lai arī to animācija un kustības nav perfektas, nevienā mirklī man nešķita, ka tie nav dzīvi. Fakts, ka dzīvnieki nerunā cilvēku valodā, bet gan savā zvēru valodā dara filmu īpašu. Kā skatītājs lielākoties varu labi interpretēt un saprast, ko kaķis, suns, lemurs un kapibara runā, jūt un vēlas – man galvā radās vārdi, ko viņi tur viens otram saka.
Dzīvnieki nerunā cilvēku valodā, bet gan savā zvēru valodā, kas dara filmu īpašu
Filmā ir arī humors, tādēļ ne reizi vien pasmaidīju, pasmējos un pat emocionāli jutu līdzi kādam zvēram. Kaut kādu iemeslu dēļ brīžiem acīs sariesās asaras. Piemēram, lemuram, kam ļoti patīk vākt visādus priekšmetus, piepeši kādu no lietām viņš pazaudē un paliek bēdīgs. Kā viņš pārdzīvo, pīkst un kāds ir viņu acu skatiens radīja manī emocijas. Vai arī atgadās ārkārtējs notikums dzīvnieku vidū, kas tajā brīdī pierāda, kuri patiesībā ir tavi draugi un kuri vienkārši tevi pamet. Filmā ir vairāki momenti, kur zvēru uzvedība man lika aizdomāties par cilvēku dabu.
Filma izskatās ļoti skaista. Neteiktu, ka skati ir elpu aizraujoši, bet savā veidā kaut kas neredzēts. Man patika brīži, kur rādīja ūdeni un kā tas atspīd. Itin bieži redzam mirkļus, kur kaķis ieskatās ūdenī un redz savu atspulgu. Tas izskatās brīnišķīgi. Kopumā vizuāli filma ir baudāma ar lieliskiem ūdens efektiem, krāsām, zaļo dabu un tā tālāk, vienīgi gribētos dzīvniekus detalizētākus un dziļāk atainotus, jo tie izskatā likās primitīvi.
Arī mūzika ir patīkama. Tā prot attiecīgos momentus padarīt emocionālus, drūmus vai bailīgus, it sevišķi, kad valis iznirst virs ūdens un kinoteātri pārņem spēcīgas, dobjas skaņas. Muzikālais pavadījums man ļoti patika, kas tieši iederējās filmas ritmā, ka pēc kino apmeklējuma meldiņš Flow Away man palika uz mēles un to pie sevis dziedāju, ejot līdz pat mājām.
“Straume” dod man vēl nebijušu kino pieredzi
Biju pārsteigts par kameru. Parasti filmās ainas ātri pāriet uz nākamo, bet “Straume” tas notiek lēni, mierīgi un dabiski. Vairākas reizes pamanīju, ka kamera nepārlec uz nākamo kadru, bet gan seko, slīd līdzi procesam. Tas likās interesanti un savādi labā nozīmē.
Kad filma beidzās, neviens cilvēks no kino neaizgāja. Visi sēdēja un skatījās filmu beigu titrus. Biju pārsteigts. Tā vien šķiet, ka visi gaidīja, kas būs tālāk. Un tad parādas pēdēja aina, kas ļauj vaļu skatītāja iztēlei, kas tad īsti notika vai nenotika filmu beigu daļā.
Man ļoti patika šī animācijas filma. Es aizgāju ar pozitivitāti. Taču diemžēl stāsts noslēdzās tukši. No vienas puses es sapratu vēstījuma nobeigumu, bet no otras prasījās pastiprinātāku kulmināciju, ka tiešām justu, ka šīs ir filmas beigas, ka zvēri ir gājuši kam cauri un nobeidz savu piedzīvojumu ar uzviju, bet tā vietā rodas nepabeigtības sajūta. Es pat nesajutu, ka tās ir beigas un rodas iespaids, ka filmas režisors Gints Zilbalodis atstāj iespēju stāstu turpināt nākamajā daļā.
“Straume” ir skaista, emocionāla un unikāla animācijas filma. Tā dod man kā skatītājam izjust vēl nebijušu pieredzi. Veids, kā filma ir filmēta, kā kustās kamera, cik patiesi un dabiski ir parādīti dzīvnieki, kas nelīdzinās cilvēkiem ir kas vienreizējs. Šī ir viena no retajām filmām, kuru es labprāt skatītos vēlreiz.
Paldies maniem lielākajiem atbalstītājiem Arvim, Sandim un Vitai
patreon.com/konsoles