Indiana Jones and the Great Circle man par pārsteigumu pirmajā personā spēlējas ļoti labi. Tiešām var sajust, ka skaties pasauli caur Indiana acīm. Taču diemžēl viss neizskatās tik skaisti, kā vajadzētu…
Pašu Indianu tēlu spēles procesa laikā var redzēt tikai brīžos, kad ar pātagu jāšūpojas, jālec vai arī jākāpj pa trepēm, tad spēle pārslēdzas trešajā personā. Godīgi sakot, man patika šāds spēlēšanas veids, it sevišķi, animācijas, kur kājas un rokas pirmajā personā tiešām kustās ļoti ticami.
Bet Indiana Jones and the Great Circle nav šaušanas spēle. Šaut nāksies maz. To darīt ir dīvaini un ne sevišķi baudāmi. Dīvainākais ir tas, ka, šaujot cilvēkiem galvā, viņi nemirst. Turpretī kauties gan ir labi. Sist, likt bloku un atvairīt pretinieka uzbrukumu, lai izveidotu dažādus paņēmienus ir jautra laika pavadīšana.
Kauties Indiana Jones spēlē ir ļoti aizraujoši, jautri un brīžiem smieklīgi
Brīžiem nākas pasmaidīt vai pasmieties, ka kādam tā uzšauj pa seju, ka viņš apjūk un vēl grīļojās, kamēr nokrīt zemē. Vai arī paņem ģitāru un kādam iemauc, ka viss ģitārs izjūk. Vai arī paņem un iemet pretinieku galdā, kas salūzt. Vai arī vienkārši kādu pagrūdi un pretinieks zaudē līdzsvaru un nokrīt. Tieši tuvcīņas ir viens no labākajiem spēles procesa elementiem, jo kauties ir patīkami un pat piedalījos vienā cīņas klubā, kur spēkojos ar stipriem vīriem.
Stāsta laikā nāksies arī uzdurties uz mīklām. Jāsaka, ka mīklas bija salīdzinoši vieglas un raiti gāja uz priekšu. Neviena mīkla nekaitināja. Visas bija interesantas. Dažas, protams, liks nedaudz padomāt, bet kopumā tās nav sarežģītas.
Man patika pētīt spēles apkārtni. Ēģiptes piramīdas raisīja manī lielu interesi. Kaut arī spēle tos ataino reālistiski, man tomēr gribējās vairāk mistērijas, kad nonācu pazemes tuneļos un labarintos. Kaut kas jau beigu beigās notika, bet mani tas nepārsteidza. Kopumā grafika ir laba, vietām arī acīm liek aizkavēties, bet neteiktu, ka ir kas ļoti iespaidīgs.
Spēlei ir cienīgas beigas kā Indianai pienākas, tik žēl, ka tie klupšanas akmeņi mētājas sižeta izklāstā
Vēstījums spēlē ir interesants. Beigu daļa mani tīkami uzrunāja, jo varēja just Indiana cienīgu finālu, taču prasījās, lai personāžu savstarpējās attiecības būtu padziļinātākas, jo visa notikuma gaita norisinājās pavisam vienkārši. Piemēram, kad Indiana satika Džinu, starp viņiem šķietami rodas kādas saistības, bet spēle tās nepaskaidro sīkāk. Indiana negaidīti satiek savu studenti, bet tas likās lieki, jo viss tas process un dialogs šķita mākslīgi iepīts. Arī milzis, kas mēdz stāstā uzrasties – naratīvs neļauj tam izpausties. Īsāk sakot, stāsts spēlē ir interesants, bet ar personāžiem nevar dziļi savienoties.
Spēlē ir arī humors un vairākas reizes pasmīnēju īsfilmiņu laikā. Tajās ir ieguldīta izdoma kā notikumus parādīt tiešām aizraujošus un smieklīgus Indiana stilā. Kaut arī vizuāli īsfilmiņās tēli izskatās skaisti, to seju animācijas dažreiz likās neveiklas un nedzīvas. Bet kopumā tēli neradīja sajūtu, ka priekšā neredzētu īstu cilvēku, jo Indiana Džonss ar visu cepuri galvā tiešām atainots teju vai perfekti.
Tehniski spēle strādā teicami. Nevienu reizi spēle neuzkārās. Izteiktus gļukus nemanīju, ja nu vienīgi, vienā ainā redzēju, ka milzis nerunā, taču fonā skan viņu balss. Tas likās ļoti savādi un kā rupja kļūda… acīmredzot kāds no spēles izstrādātājiem ir bijis neuzmanīgs un par to viņu ņems pie dziesmas.
Indiana Jones and the Great Circle kopumā ir laba piedzīvojuma videospēle. Nebija mirklis, ka spēle mani garlaiko. Cīnīties ar dūrēm, izmantot pātagu un pētīt spēles pasauli ir ļoti aizraujoši, taču tā nav ar šaušanu, personāžu attiecībām un sižetu, kas varēja būt labāk realizēti.
Paldies maniem lielākajiem atbalstītājiem Arvim, Sandim un Vitai
patreon.com/konsoles
Seko līdzi man Patreon un uzzini pirmais jaunumus!
Indiana Jones and the Great Circle
Es tev jau YouTube komentēju, ka izspēlēju līdz pusei un neturpināju, jo šī ir filmas “Zudušo šķirstu meklējot” spēles versija. Geimplejs ir foršs, nav garlaicīgi. Ja būtu radīta pilnīgi jauna spēle (uz ko es cerēju), mana attieksme būtu citāda.