Murgaina un ellīga! Tā pēc pusotras nospēlētas stundas nodomāju par Doom: The Dark Ages. Kaut arī spēle nav pa manai gaumei, jāsaka, ka tai piemīt azarts, kas neļauj apstāties…
Pirmajās spēles minūtēs biju nepatīkami pārsteigts, ka spēlē grafika ir gandrīz laba. Tā nav skaista, iespaidīga, bet gan vienkārša. Taču pēc aptuveni stundas es uzeju vietas, kur spēles grafika liek par sevi manīt un ir vietas, kur vizuāli spēle izskatās baudāma.
Stāsts arī šķiet gana labs. To es no Doom: The Dark Ages negaidīju. Aizrāva brīdis, kur mans slaktētājs uz brīdi šķietami kļuva par cilvēku, bet tad ar viņu kas notika un “šie” laikam negrib, lai viņš ir pie skaidrības, bet gan kaut kādā veidā kontrolēts un izmantots. Vismaz tā es interpretēju to notikumu. Tas man par stāstu radīja lielāku interesi.
Šaušana, kā jau citos šūteros – viens un tas pats. Bet Doom: The Dark Ages gadījumā cīņas ir spriedzes pilnas un patīk, ka visu laiku stratēģiski jādomā, kādu ieroci izmantot, kad jāliek priekšā vairogs, kurus vākt pirmos. Tādēļ garlaicīgi nav.
Par mūziku nerunāsim. Metāla un roku cienītājiem ies pie sirds, taču man metāls ne sevišķi, bet šajā spēlē tas iederas, jo viss šķīst, asinis līst un dēmoni izskatās biedējoši, it sevišķi, tas lielais milzis, kuru sacaurumoju kā Šveices sieru un kā viņu miesa reaģēja pret manām raidītajām svinu lodēm izskatījās vienreizēji.
Paldies maniem lielākajiem atbalstītājiem Arvim, Sandim un Vitai
patreon.com/konsoles
