Kas var būt Plēsoņa bez Arnolda Švarcenegera? Joprojām oriģinālo 1987. gada Plēsoņa filmu uzskatu par pašu labāko ar Arnoldu priekšgalā, taču jāsaka, ka “Plēsoņa: Mežonīgās zemes” mani negaidīti pārsteidza un piedāvā pavisam citu skatu uz citplanētieti…
Pirmās divas Plēsoņa filmas bija šaušalīgas. Džungļos un Losandželosā Plēsoņa ir kā liela mistērija, no kura tiešām ir bail. Skatīties, kā tas medī cilvēkus ir nervu kutinoši. Turpretī jaunākā Plēsoņa filma ir citādāka, kur citplanētietis nav ļauns, bet gan labs.
To es negaidīju. Plēsoņa vārdā Deks izskatās pavisam savādāk. Protams, vizuāli radība un ieroči līdzinās iepriekšējām divām sērijām, un būtība nav mainījusies, bet es šo Plēsoņu iepazinu nevis kā ļaunu radību, kas nogalina izklaides pēc, lai lielītos ar savu trofeju, piemēram, cilvēka galvaskausu, bet gan Plēsoņu ar sirdsapziņu.
Gribējās, lai filmā būtu papildu ainas, kas vairāk parādītu, kā mainās Deka uzvedība un sapratne par pasauli, bet tas viss šķita izrauts laukā
Sākums filmā ir ļoti labs. Asu momentu netrūkst un cīņas ir baudāmas. Man patīk, kā Deks tiek parādīts filmā, kurš cenšas pierādīt sevi kā cienīgu klana biedru, bet beigu beigās mani šokēja, kā tēvs izturas pret saviem dēliem un cik strikti ir noteikumi.
Tādēļ sižetā ir vairāki negaidīti pavērsieni, kas radīja manī interesi un stāsts nevienu mirkli nešķita garlaicīgs. Tā mani pārsteidza vairākkārt, izņemot vienu gadījumu, kuru paredzēju un dažas lietas prasījās, lai vairāk paskaidrotu, proti, kā Deks tik ātri aptver lietas un maina skatījumu uz dzīves vērtībām.
Filma kopumā ir labi samontēta un nelikās, ka kaut kas ir sasteigts vai nesaprotams. Ainas pēc ainas gāja plūstoši, ka prieks skatīties
Bija interesanti vērot attiecības starp cilvēkveidīgu robotu Tiju un Deku. Savādi, bet man Tija visu laika likās kā īsts cilvēks, pat, ja viņa pusi ķermeni bija pazaudējusi, bet viņas komunikācija ar Deku ļāva vairāk iepazīt šo Plēsoņu, un ar katru reizi man Deks iepatikās vairāk.
Filmā tiešām ir labs balanss starp klusām ainām, dialogiem un asa sižeta mirkļiem, tāpēc filma nenogurdināja. Tajā ir arī komēdija, kur var pasmieties un arī jauku lietu, kas ir neraksturīgi Plēsoņa filmām.
Vizuāli filma ir skaista. Plēsoņas izskatās labāk kā vēl nekad. Datorgrafika un efekti filmā auguši pamatīgi kopš 80. gadiem. Man patika, ka filmas režisors Dens Trahtenbergs ir radījis pilnīgi citu Plēsoņu, no kā es nebaidos un iekšēji sadraudzējos. Filmas franšīze iet pavisam citā virzienā, un šķiet, ka pareizajā, jo labprāt vēlos redzēt Plēsoņa Deka turpinājumu.
Atbalsti: patreon.com/konsoles
Paldies maniem lielākajiem atbalstītājiem *Arvim, Sandim un Vitai*
Plēsoņa: Mežonīgās zemes
Tagad skatāms arī video.