Tikai pēc gada kopš Kingdom Come: Deliverance II iznākšanas es uzmetu aci šai spēlei un sev vaicāju: “kur biju agrāk?”. Man spēle uzreiz iepatīkas. Grafika – koki, daba, zāle, upe, apvārsnis, putnu dziedāšana un visu krāsa gamma kā tas saplūst ir vienreizēji. Spēle piedāvā vienu no skaistākajām dabām, kādu esmu redzējis videospēlēs…
Un tas ir tieši tas, ar ko mani aizķēra pirmā Kingdom Come: Deliverance daļa (2018. gads). Atminos, kad gāju mežā un tas šķita tik dziļš un reālistisks, ka negribēju to mežu pamest. Un tā arī darīju, staigāju pa mežu, baudīju atmosfēru un medīju ar loku zaķi vairākas stundas tīkamā muzikālajā pavadījumā.
Taču otrā daļa ir krietni augusi un kļuvusi vēl labāka. Pasaule ir vēl skaistāka, daba vēl reālistiskāka un tik garšīga, ka es baudu redzēto. Esmu pārsteigts, cik šoreiz liela uzmanību ir vērsta stāstam, kā eleganti iesākas spēles ievads un kā varu ietekmēt dialogus. Arī cīņa šķietami palikusi ērtāka, saprotamāka un parocīgāka, jo pirmajā daļā es vispār nemācēju vicināt zobenu un man tas process galīgi nepatika.
Pēc nepilnām divām nospēlētām stundām es beidzu video ar prieku un smaidu. Man laiks pagāja nemanot un nevaru sagaidīt brīvu laiku, kad atkal varēšu atgriezties Kingdom Come: Deliverance II pasaulē. Tomēr arī viss nav tik skaisti, jo tagad pēc “Uzmetam aci” esmu nospēlējis jau piecas stundas un dažreiz liekas, ka dialogi ir pārāk gari un stiepj garumā. Spēle arī nav viegla, tā ir grūta un prasa lielu pacietību labā nozīmē. Šī nav spēle, kas ved spēlētāju ar rociņu, bet pašam jākasa pauris un jāsaprot lietas.
Atbalsti: patreon.com/konsoles
Paldies maniem lielākajiem atbalstītājiem *Arvim, Sandim un Vitai*
Johaidī, šis ir garākais “Uzmetam aci” video, kādu esmu “Konsoles YouTube” kanālā uzfilmējis.